Katrai slēpei savs stāsts

Slēpes ir viens no cilvēces visu laiku izcilākajiem izgudrojumiem. Ziemā un sniegā slēpes jau tūkstošiem gadu ir neaizvietojams pārvietošanās līdzeklis. Šajā laikā cilvēki attīstīja slēpes no vienkāršiem, ar akmens cirvi tēstiem koka dēļiem ar uzliektu galu līdz pat mūsdienu slēpēm, kas izgatavotas rūpnieciski. Tomēr vecas koka slēpes izraisa īpašas sajūtas. Tajās bez paša koka “dvēseles” sajūtam arī iepriekšējo gadsimtu slēpju lietotāju gara un likteņu “nospiedumus”. Slēpju izskats stāsta mums par koka sugu, izgatavošanas paņēmieniem un lietotajiem instrumentiem. Smarža – par apstrādi ar koka darvu, vasku, siļķu sālījumu vai citiem tā laika smēriem. Slēpju labojumi – par kritieniem, braucot no kāda kalna. Nevienmērīgs nodilums – par sniega apstākļiem vai trases reljefu.

4500-4700 gadu veca slēpe no Sārnates apmetnes pie Užavas. Latvijas Nacinālā vēstures muzeja krājums.

Latvijā cilvēki izgatavojuši slēpes kopš neatminamiem laikiem. Senākā liecība par to ir apmēram 4500-4700 gadu vecas koka slēpes, kas atrastas Sārnates apmetnē pie Užavas. Līdz 19. gs. beigām slēpes pārsvarā tika lietotas kā pārvietošanās līdzeklis. Bet jau sākot ar 20. gs. sākumu slēpošanu aizvien vairāk uztvēra kā iespēju sportot un atpūsties. 20. gs. 20-30. gados slēpošana Latvijā kļuva par vienu no populārākajiem sporta veidiem un piedzīvoja īstu “bumu”. Desmitiem ražotāju piedāvāja slēpotājiem savus izstrādājumus – slēpes, nūjas, stiprinājumus, slēpju zābakus, slēpju smēres, slēpotāju apģērbu un parfimēriju. Slēpju veikali auga kā sēnes pēc lietus, bez pašmāju ražotāju ekipējuma piedāvājot arī importa izstrādājumus.

Katrai slēpei savs stāsts. Foto: U. Dundurs

Uzplauka slēpotāju apģērbu modes industrija. Katrs nozīmīgs periodiskais izdevums regulāri publicēja rakstus par slēpošanas tehniku, inventāra izvēli, labākajiem slēpošanas maršrutiem un slēpju ražotāju un tirgotāju reklāmas. Slēpotāju straumes devās uz Mežaparku, Ērgļiem un Ogres Zilajiem kalniem. Tika organizēti arī speciāli slēpotāju vilcieni uz Gaiziņkalnu. Īsā laikā tika uzbūvētas vairākas slēpju bāzes un lecamie tramplīni.

Slēpotāji slēputāju vilcienā uz Gaiziņu. 1930. gadu beigas.

Slēpotāji pie Gaiziņkalna.1930.gadu beigas

Šo “bumu” pārtrauca tikai Otrais pasaules karš. Kaut arī padomju režīma laikā daudzie ražošanas un tirdzniecības uzņēmumi tika nacionalizēti vai pārtrauca savu darbību, tos nomainīja jauni padomju valsts uzņēmumi, un slēpošanas popularitāte nemazinājās. 20. gadsimtā, it īpaši tā pirmajos 40 gados, Latvijā izveidojās slēpošanas kultūra, kuras liecības ir rūpīgi saglabājamas un popularizējamas.   

Komjaunatnes slēpošanas krosa gājiens Rīgā 1941.g.. Šodien slēpotājs, rīt - sarkanās armijas cīnītājs. Kross – jaunās sociālistiskās iekārtas fizkultūriešu audzināšanas veids. Atpūta Nr.5

Līdz šim Latvijā ar slēpošanas mantojuma saglabāšanu epizodiski nodarbojās tikai pāris novadu muzeji, Brīvdabas muzejs un daži entuziasti. Unikāli eksponāti vēl joprojām tiek izmesti vai izlietoti kā malka. Tas pamudināja Tirzas slēpošanas entuziastus kaut ko darīt vēsturisko slēpju labā. 

2011. gada ziemā Tirzas Mežrūžu mednieknamiņā pēc viena no slēpojumiem radās ideja par Tirzas slēpju muzeju un Mierlaiku slēpošanas centru. Piepalīdzot tirzmaliešu biedrībām, Tirzas pamatskolai un pagasta pārvaldei, piesaistot privāto ziedotāju un Eiropas fondu līdzekļus un izmantojot N. Treija slēpju kolekciju par krājuma pamatu, šī ideja kļuva par realitāti. 2013. gadā Ziedukalnā, vecās Tirzas pagasta nabagmājas klētiņā, blakus pagasta novadpētniecības krātuvei tika atvērta slēpošanas kultūras saglabāšanas un popularizēšanas vieta – Tirzas slēpju muzejs un Mierlaiku slēpošanas centrs. Slēpju muzeji ir daudzās Rietumu valstīs, taču Tirzas slēpju muzejs ir vienīgais šāda veida muzejs bijušās PSRS teritorijā un viens no nedaudzajiem Austrumeiropā. Tikai šeit ir iespējams apskatīt Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un gandrīz visu PSRS slēpju fabriku ražojumus un iepazīties ar to ražošanas vēsturi.