Ivars Kupčs “Laiks un ļaudis”

Ivars Kupčs – izcila personība – būvinženieris, kura pieredzē darbs pie Salaspils kodolreaktora celtniecības un citiem nozīmīgiem būvobjektiem, arī aizrautīgs sportists - kalnu slēpotājs un visbeidzot lieliskas grāmatas “Laiks un ļaudis” autors.

Ivars Kupčs sāka slēpotāja gaitas jau skolas gados un turpināja vairāk kā 60 gadus. Īpaši daudz Ivaram nozīmēja slēpošana Gaiziņkalnā. Viņš aktīvi piedalījās ZA atpūtas bāzes izbūvē Gaiziņkalnā, leģendārajās Pelādēs. Savā autobiogrāfiskajā grāmatā “Laiks un ļaudis” (2012.) Ivars Kupčs apraksta arī savas vairāk kā 60 gadu garās slēpotāja gaitas. Ar autora laipnu atļauju publicējam fragmentus, kas stāsta par slēpošanu Gaiziņkalnā, citās Latvijas vietās un ārzemēs, pavadīto laiku Gaiziņkalna Kulitēnos un Pelādēs, papildinot to ar fotogrāfijām no grāmatas, Rolanda Ķemera un Andra Pūkas personīgajiem arhīviem. Pateicamies Rolanda Ķemera sievai Gaidai Veidei, Ivaram un Inesei Kupčiem, Valdai Gavarei un prof. Jānim Krastiņam par palīdzību cilvēku atpazīšanā rakstā izmantotajās fotogrāfijās. Citas rakstā nepublicētās fotogrāfijas no Rolanda Ķemera personīgā arhīva skatīties mūsu mājaslapas sadaļā Foto.

 

LAIKS UN ĻAUDIS

Ivars Kupčs. 

Pirmie soļi uz slēpēm. 1950.g.

“Aukstais karš ar kādreizējiem sabiedrotajiem turpinājās. Vispārējais saspringums tikai pieauga. Tad nu šai valsts bruņošanās doktrīnā sava loma paredzēta arī jaunatnei. Katram PSRS skolēnam jābūt gatavam gan darbam, gan aizsardzībai! Šis jauninājums noteica, ka paralēli sporta klases nozīmītēm šo gatavību nosaka atsevišķs sporta komplekss ar konkrētām disciplīnām un rezultātiem. Un tas, kurš gatavs, atkal nēsāja nozīmīti. Šai nozīmītei arī trīs šķiras. Pirmā – jaunāko klašu skolēniem, ka „Tu būsi gatavs darbam un aizsardzībai” jeb BGDA; otrā, ka „Tu esi gatavs darbam un aizsardzībai” jeb GDA; bet trešā, ka „ Tu esi šī kompleksa teicamnieks” jeb GDA teicamnieks. Normas visiem skolēniem jākārto obligāti. Bija jau disciplīnas, kuras vienu ar otru varēja aizvietot, bet neaizvietojamas skaitījās granātas mešana un peldēšana. Skolēns pat nedrīkstēja piedalīties oficiālās sacensībās, nenokārtojis GDA normas. Viena no obligātajām disciplīnām bija arī distances slēpošana, meitenēm pieci kilometri, bet zēniem – desmit. Turklāt bija noteikta laika norma, kurā visiem jāiekļaujas. 

Jau labu laiku pirms Jaungada Aucē pieturējās kārtīgs sniegs. Skolā to izmantoja šo normu kārtošanai. Tāpat kā visur, arī Auces skolā atradās pēc kara armijas norakstītās slēpes. Tās nu tika izdalītas pēc izmēriem, un trase nosprausta. Jāslēpo gar Līgotnes grāvi turp un atpakaļ. Svarīgā normu kārtošana ilga vairākas dienas un katrai klasei atsevišķi. Visi saprata šo valstisko bezjēdzību, saprata, ka normas vajadzīgas tikai atskaitēm, bet priecīgi, jo tad stundas nenotiek. Saprata arī Puhovs, bet kā vienmēr izlikās nopietns. 

Pirmās uz starta meitenes. Skolotājs skaidro, ka stāvēšot ar hronometru pie starta un finiša, bet tas lai paliekot uz katra paša sirdsapziņas, jo apgriešanās trasē kontrolēta netikšot. Tās meitenes, kuras piemeklējušas pareizas slēpes un zābakus, noslēpoja tīri labi. Bet dažas zābakus pat nemeklēja, slēpes kaut kā piestiprināja pie ielas apaviem un lēnā gaitā šļūca. Slēpes krita nost, tad tās atkal un atkal sēja no jauna. Smiekli lieli! Citas slēpes vispār nesa rokās un atgriezās, distances galu pat tuvumā neredzējušas. Bet Puhovs likās neredzam. Normās jāiekļaujas un visi iekļāvās, tātad visi gatavi darbam un aizsardzībai! 

Tomēr to, ko skolotājs piedeva meitenēm, nepiedeva zēniem. Sevišķi jau sportistiem. Mēs to zinājām un attiecīgi gatavojāmies. Raimim, Armīnam, Tomsonam un man pat devis uzdevumu izbraukt GDA teicamnieka laikā. Un nekāda mānīšanās. Tā, izmeklējuši labākās slēpes, rūpīgi gatavojāmies startam. 

Slēpojot gar gravu vairākas reizes turp un atpakaļ, toreiz likām lietā visus spēkus. Bet, kad nonācām finišā, visi četri esam iekļāvušies ne tikai normā, bet 10 kilometrus noslēpojuši 52 minūtēs – otrās sporta klases norma! Šodien, pat biatlonu skatoties, tas skan kā izsmiekls. Bet toreiz? Gar novadgrāvja malu ar armijas slēpēm...”

 

Pirmās sacensības. 1951.g.

“Bet kalendārā arī lasāms, ka jau februāra vidū tepat Dobelē notiks Zemgales zonas starprajonu vidusskolu sacensības slēpošanā. Puhovs uzstāj, ka mums četriem skola jāpārstāv. Ja vien Dobelē atkārtojam mājās sasniegto slēpojuma rezultātu, reāla iespēja iegūt arī 2. sporta klases nozīmīti. Bet pēc nolikuma Dobelē vajadzēja startēt komandai – 3 dalībnieki distancē un viens slalomā. Slaloma slēpes ar metāla klamburiem ir tikai Armīnam. Tāpēc nolēma, ka viņš piedalīsies slalomā, bet mēs brauksim distanci. 

Tieši tai laikā Zemgalē uznāca aukstums. Temperatūra noslīdēja pat 20 grādu zem nulles. Lielā aukstuma dēļ Dobelē ieradušies maz. Tomēr tie, kas bija, stājāmies uz starta. Trase pat vieglāka nekā gar novadgrāvi, tikai klajumos auksts vējš. Tas pūta tik asi, ka brīžiem bija jāapstājas, lai neapsaldētu seju. Tomēr visiem 2. sporta klase. Man pat tiesības turpināt finālsacensības Rīgā. Bet Armīns? Kāda gan sporta klase slalomā, ja no trim dalībniekiem goda pilnā bronza. Gods kam gods – viņš upurējis savas intereses komandas labā!” 

Armīns šajās slaloma sacensībās izmantoja seno telemark pagrieziena tehniku un to iemācīja arī šo rindu autoram, kamdēļ viņš līdz brīdim kad apguva Kristiānijas stila pagrieziena tehniku, nobraucieniem izmantoja tikai telemark stila pagriezienu. Red. Piezīme.

 

Pirmo reizi Gaiziņā. 1960.g.

“„Arodbiedrības uzdevums ir rūpēties par darba cilvēku atpūtu un veselību,” telefona klausulē skanēja dzidra un patīkama sievietes balss. Valdis klausījās un klusēja. Bet, kad otrā vada galā atskanēja smiekli, viņš zvanītāju atpazina un smaidīja. Tā esot Dzintara no Republikāniskās zinātnes un izglītības arodbiedrību padomes. „Jūs taču ballē cieši solījāties mums pievienoties, tiek atgādināts. Gaiziņš? Nedēļa? Pirmajā brīdī šķita nereāli! Ir jau jauki, ja var izbrīvēt laiku, bet mums darbs pāri galvai. Tomēr Dzintaras stāsts par Gaiziņu mūs saintriģēja. Uz veselu nedēļu, protams, nevaram, bet sestdien un svētdien? Un, ja vēl „pieķer” piektdienu, kaut kā izmānoties, kopā sanāk veselas trīs dienas. Varam arī izbraukt jau pēc darba ceturtdien. Apsolījām, ka ieradīsimies Gaiziņkalna skolā ceturtdienas vakarā. 

Nu jāmeklē slēpes un zābaki. Tos sagādāja Džika. Sporta aprindās viņai problēmu nav. Un aizlienētās slēpes „šikas” – poļu markas, taisītas no koka, ar pieskrūvētām metāla apmalēm. Zābaki gan krievu ražojums, pazemi, bet no īstas cūkādas. Tos liek metāla skavā un pie slēpēm nostiprina ar tērauda atsperi. Ar tādām var braukt gan no kalna, gan pa līdzenumu.

Bet jau nedēļas vidū zvana Dzintara. Šoreiz savienojums ar Rīgu caur Madonu tik tikko dzirdams. Tur krietni snidzis, sadzītas svaigas kupenas, bet nu saule un sniegs visapkārt. Pasaka! Ceļi aizputināti, jūtoties izolēti no pasaules. Skolā dzīvojot kā oāzē. Bet ar auto gan iebraukt nevarot. Ja braucot, tad tikai pa Ērgļu ceļu līdz Lubejas pienotavai, tālāk uz slēpēm. Atlikušie astoņi kilometri pa ceļu tāds nieks vien būšot. 

Sievietes! Arodbiedrības organizatores lomā Dzintara ir nepārspējama. Ja braucot ar auto, lai paņemot līdz arī viņas māsu. Aina ceļu zinot un esot dūšīga slēpotāja. Viņi mūs sagaidīšot ar siltām vakariņām. 

Taču, kamēr Rīgā meklējām māsu, uz Gaiziņkalnu izbraucām vēlāk nekā plānojām. Ceļā noskaidrojās, ka Aina ir veterinārārste un viņas slēpot prasmi Dzintara krietni vien pārspīlējusi. Slēpošot pirmoreiz, slēpes esot aizņēmusies no vienas draudzenes, bet zābakus no otras. Gaiziņkalnā arī pirmoreiz. Tomēr ceļu Dzintara sīki aprakstījusi. 

Pie Lubejas pienotavas nonācām ap astoņiem vakarā. Tumsā uz ceļa Ilgonim nācās Ainai vēl slēpes siet un kārtīgi regulēt – kāds tur brīnums, ja zābaki slēpēs arī pirmoreiz. „Ja vajag, tad zvaniet, kad jābrauc jums pakaļ. Labu ceļa vēju!” viņš vēl atgādināja, sēzdamies bobī. Kad tumsā pazuda mūsu mašīnas uguņi, arī mēs esam sakārtojušies braucienam. Visapkārt tumsa un klusums. Pavērāmies debesīs, tās spilgti zilas, bārstītas spožām zvaigznēm. Ar viszinošu skatu lūkojāmies Galileja zvaigznājā, te ir pēc kā orientēties. Arī ceļu atradām. Apkrāvušies ar mugursomām, apņēmības pilni devāmies ceļā. Bijām jau sparīgi noslēpojuši kilometrus trīs, kad ceļš aizdomīgi arvien vairāk novirzījās atpakaļ Rīgas virzienā. Vai esam uz pareizā ceļa? Mums jāiet uz dienvidiem, bet ceļš ved uz rietumiem. Arī laiks strauji izmainījās. Sacēlās spēcīgs vējš, zvaigznes un zilgme debesīs arī pazudusi. Kā orientēties? 

 

Gaiziņkalna ainava. 1960. gadi. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Tālumā pa kreisi izdzirdām suņu rejas. Pāri klajumam varēja samanīt blāvu gaismu. Ir jau gana vēls, bet jādodas uz šo vientuļo sētu. Tur jau uzzināsim, kā tikt uz Gaiziņu. Pa ceļu jau slēpot viegli, bet klajumā... Pāri laukam ar smagām mugursomām grimām sniegā un krietni vien nomocījāmies. 

Sadzirdējusi suņa niknās rejas, pie mājas lieveņa mūs sagaidīja saimniece ar iedegtu kūts lukturi, tērpusies jau naktskreklā. Nācās atvainoties, ka piecēluši no miega, taču lauku sieva laipna, vēl jau tikai gatavojusies. Bet uz Gaiziņu, viņa pagājās aiz stūra, ceļš esot pareizais, tikai metot lielu līkumu. Lai tik slēpojot uz priekšu, tad jau iznākšot uz ceļa. Līdz Gaiziņam vēl kādi seši kilometri. 

Turpinām slēpot. Sals atlaidies, taču vējš pieņēmies spēkā, un sācies pamatīgs putenis. Kad arvien biežāk slēpes sāka brukt cauri sērsnai, turpinājām slēpot zosu gājienā, Aina pēdējā. Sākumā jau varonīgi, bet tad sāka gausties, ka viena slēpe tomēr krītot nost. 

Izrādās, ka vainīgas abas, neviena īsti neturas. Mēģinājām labot, bet stiprinājumi par garu. Tā iet, ja inventārs savākts no draudzenēm un nav pat izmēģināts! Ik pa brīdim apstājāmies un pie sevis pukojāmies par kārtējo sieviešu vieglprātību. Kad kārtējo reizi apstājāmies, Aina pie mums piebrida jau ar slēpēm rokās un klusēja. Putenis! Ko te vairs labosi? Stiprajās vēja brāzmās pat dusmas izgaisa. Nācās mainīt visu pārvietošanās taktiku – sasējām no trim slēpju pāriem „ragaviņas”, salikām uz tām mugursomas un turpinājām brist pa sniegu kājām. 

Cerība atrast ceļu nepiepildījās. Laikam jau putenis to aizputinājis. Jutāmies kā aiz Polārā loka. Velkot slēpes, sevišķi klajumos, iestigām sniegā pat pāri ceļiem. Bet mēs tikai bridām un bridām. Aina turējās aiz mums un uzmanīja mugursomas. Tā putenī, noguruši un slapji no sviedriem, bijām briduši kādas četras stundas. Optimismu saglabāja tikai nojauta, ka virziens pareizs. 

 

Gaiziņkalns. 1960. gadi. Foto no Rolanda Ķemera arhīva. 

 

Pulkstenis jau rādīja pirmo nakts stundu, kad priekšā ieraudzījām mājas siluetu. Šoreiz tas nebija kārtējais vientuļais siena šķūnis, kādus brienot jau pa ceļam bijām redzējuši. Tā bija māja, un no skursteņa kūpēja dūmi. Pat neticējām, bet, kad pie lieveņa ieraudzījām pie sienas rindā saslietus slēpju pārus, sapratām, ka beidzot esam galā. 

Kad sacēlām ļaudis, izrādījās, ka esam nonākuši Kulitēnos, bet ne skolā. Arī viņi esot rīdzinieki un te atpūšoties, bet līdz skolai vēl kāds kilometrs. Tur gan ceļš esot drošs, skola esot ar diviem stāviem, un mēs vairs nenomaldīšoties. 

Mūs neviens vairs negaidīja. Izgaidījušies un likušies gulēt. Sprieduši, ka esam pārdomājuši un palikuši Rīgā. Dzintara pat mēģinājusi zvanīt māsai, bet putenī sakari pārtrūkuši. Nu steidzīgi tika sildītas vakariņas, bet no mugursomas izvilkta pudele. Pirmais tosts: ”Par Gaiziņu!” Un tas nebija pēdējais. 

No rīta pamostamies pie zēniem. Istabas logos spilgti iespīdēja saule. Dīvaini! Nakts murgs kā nebijis. Putenis, kas mūs pārsteidza naktī, tikpat pēkšņi norimis. Pie kolektīvā brokastu galda visiem laba apetīte un iedegušas, apskaužami brūnas sejas, dažiem tomēr sarkanas. Kontrastā ar viņiem mēs izskatoties līķa bāli. Visi esot Republikāniskās arodbiedrību padomes darbinieki. Daudziem līdz arī bērni, jo ir skolas pavasara brīvlaiks, tāpēc vietējā skola izmantojama. 

Pēc brokastīm visi pagalmā jau sastājušies uz distanču slēpēm. Tās slīd labi, un viņi jau aizbrauc. Bet Ārija un Dzintara uzņēmušās šefību pār mums. Rīta pusē arī mēs slēposim un apskatīsim kalnus, bet pēcpusdienai jau sarunāts zirgs braucienam ar ragavām pa apkārtni. Nākošā dienā mēs slēposim pēc medus un sauļosimies nogāzē, bet svētdien jau posīsimies atpakaļ uz Rīgu. Viss jau atkarīgs no tā, kā tīrīs ceļus un cik tuvu varēs piebraukt pasūtītais autobuss. Uz Rīgu nav jāzvana, autobusā vietu diezgan. 

Kad kārtojāmies slēpošanai, Aina mums piebiedrojās kājām. Pēc nakts brauciena viņa uz slēpēm nestāšoties. Kamēr mēs riņķošot pa kalniem, viņa sauļošoties. Apkārtne neaprakstāma. Ārija uzņēmās gides lomu. Tās, kurām mēs cauri braucot, esot Leišu mājas. Kreisā pusē tur stāvēja liels siena šķūnis. Tālāk, tur tai pudurī, esot Pelādes, kur kādreiz vasarās viesojies A. Čaks. Pabraucot vēl gabalu cauri mežiņam, pavērās skats uz plašu, paugurainu klajumu. 

Kalnā rosījās bars slēpotāju. Tie esot rīdzinieki no Kulitēnu mājām. Pēc puteņa viņi jau noblietējuši ar slēpēm kalnu un, vasarīgi izģērbušies, brauca lejā, kā nu kurš spēj, tad pāri ceļam un beigās pa plašu, lēzenu un garu nobraucienu. 

Tā esot Golgāta austrumu nogāze – saules puse. Bet īstais Golgāts esot tālāk – pie tramplīna. Toreiz tā nogāzē koka tramplīns vēl bija lietojams. Lēcējus gan neredzēju. Arī neslēpoja, jo rīta pusē tur ir ēna. Saulainās dienās visi izmantojot austrumu nogāzi. Īstie kalnu slēpotāji jau toreiz stingri stiprināja pēdas daļu. Metāla skava pie slēpēm pieskrūvēta ne tikai purngalā, bet arī zem pēdas stingri nosieta. Ja krita, tad ar visām slēpēm. Tās tā arī palika piesaitētas pie kājām. Lieki runāt par bīstamību un traumām. Tomēr apskaudām tos, kuri jau prata skaisti griezt slalomu. 

Tajā reizē mēs ar Valdi slēpes izmēģinājām vienīgi Muļķu kalnā. Ar nenostiprinātu papēdi nekādi lielie pagriezieni tā arī neizdevās. Tomēr nosolījāmies, ka braukt no kalna tomēr iemācīsimies. Šāda skaistuma oāze pavasaros tiešām piedāvā atpūtu un aizmiršanos no visām ikdienas problēmām. Jāizmanto iespēja, kad skolēniem brīvlaiks. Pēcpusdienā vēl izbraucāmies ar zirgu ragavām, ēdām vietējo medu un nosauļojāmies krietni brūni. Tādu mēs ieraudzījām Gaiziņkalnu tālajā 50. gadu nogalē. 

Bet Rīgā drēgns un apmācies. Grūti aptvert to dabas kontrastu, ka tepat Latvijā var būt arī zilas debesis un spīdēt spoža saule. Institūtā mūsu prombūtni tā arī neviens nav pamanījis. Kad, brūni iedeguši, staigājām pa ielu, cilvēki pat atskatījās. Tas liels retums, jo uz lieliem kalniem tolaik vēl brauca maz. 

Arī Kirko, mūs ieraudzījis, bažīgi apjautājās, vai neesam slimi. Ar dzelteno kaiti jokot nedrīkstot! Ko varējām teikt? Atzīties, ka piektdiena nobastota? Teicām, ka paši nesaprotam. 

Bet jaunais fiziķis Ķemers gan smaidīgs: „Ak, tad zēni Gaiziņā bijuši?” Rolands jau vairākus gadus braucot uz Kulitēniem. Tad arī uzzinājām, ka viņš dzīvojis Siguldā un pat bijis Latvijas kalnu slēpošanas čempionāta medaļnieks. Pamazām „dzeltenā kaite” atkāpās, un mēs atkal iekļāvāmies ikdienas ritmā.” 

 

Gaiziņkalns. Kulitēni. 1962. g.

“Jau jūtama pavasara elpa, un tuvojās skolēnu brīvlaiks. Kas notiek Gaiziņā? Ar atomreaktora celtniecību gadu jau izlaidām, kur slēpes un apņemšanās? „Saulainās ielejas serenāde” jau sen visus draugus pārliecinājusi, ka uz Gaiziņkalnu jābrauc. Turklāt Rolands Ķemers solījās apmācīt mūs kaut elementāri laisties no kalna. 

Kad sazvanījāmies, vietējās skolas direktorei pret zinātniekiem iebildumu neesot. Arodbiedrība nebraukšot, tāpēc skolā varēšot apmesties uz visu nedēļu. Nu jau braukt gribētāju daudz, kompānija raiba. No fiziķiem esam mēs ar Valdi, Rolands Ķemers, Artūrs Miķelsons. Andrejs Pētersons ar sievu Silviju, Uldis Saulītis ar māsu Ilzi un draudzenēm – māsām Burkinām. Pievienojās arī sporta draugi – matemātiķis Jānis Dambītis, Romualds Tračums ar saviem draugiem Juri Zemnieku un Henriju Lasmanoviču un elektroniķis Jānis Miltiņš. Oficiāli gan visi skaitāmies fiziķi, jo brauciens kolektīvs, un institūtam savs autobuss. 

Ar to gan līdz skolai netikām, jo pamatīgi piesnidzis. No Bērzaunes puses aiz lopu fermas ceļš nav tīrīts. Tad nu atlikušie kilometri ar visām smagajām pārtikas somām jānoiet kājām. Šoreiz ir gana gaišs, un pa aizputināto ceļu iet vieglāk. Zinātnieki? Redzot mūsu mocības, vietējie pie fermas sarosījās un ar traktoru, līdzīgu buldozeram, piesnigušo ceļu centās padarīt par izbraucamu līdz pat skolai. Bet mums tas jau par vēlu! Skolā nonācām pārguruši. 

Un atkal saule, balts sniegs, un viss kā pirmajā reizē. Arī kulitēnieši kalnu jau noblietējuši, izmetušies kreklos, sparīgi slēpoja. Šoreiz tiem pievienojāmies arī mēs. Arī mums ciešās saites, kāpām kalnā un, kā nu kurš mācēja, „arkla stilā” laidām lejā. 

 

Ziema Gaiziņkalna ārēs. Foto V. Upītis. www.madona.lv

 

Braukt jau protot tikai Ķemers, bet pārējie... Tā spriež mazie, grupiņā sastājušies uz slēpēm, un viszinoši ķiķina. Tikpat viszinoši mazie par Kulitēniem. Tur viņiem viss būvēts pēc „seno inku” principa. Cilts! Un kā katrai ciltij arī savs virsaitis. Bet, kad jautājām pēc virsaiša, mazie saminstinājās. Taču tikai uz brīdi – tad steidzās dedzīgi skaidrot, ka viņš esot baltais, sēžot mājās, bet abas meitas kalnā melnās. Lūk! Visi viņi melni, brūni un iedeguši! Mazie prot jokot, bet mēs? Ķemers, tiešām, meistars. Taču mums gan šāds zobgalīgs vērtējums reitingu sevišķi necēla. Viens ir rādīt, pavisam cits – izpildīt. Apskaužami labi brauca bērni. Laižoties lejā, tie spiedza no sajūsmas. 

Kulitēnieši. Tā arī uzzinājām, ka virsaitis tiešām pastāv un tas ir Žanis Romanovs. Visus no šīs „cilts” neuzskaitīšu, bet starp tiem no LLA bija inženierzinātņu profesors, vēlāk rektors Oļģerts Ozols ar sievu un bērniem – Baibu un Andri, pārtikas tehnologs profesors Pāvils Zariņš, jaunais neiroķirurgs Raimonds Ķikuts, ārsts Smiltēns ar bērniem – Ivaru un Zaigu, neiroķirurgs zinātņu doktors Ilmārs Puriņš ar sievu Birutu, dēlu Juri un meitu, mākslinieks un burātājs Ādolfs Lielais ar sievu, mazuli un meitām – Zani un Daci, zobārste Ose ar meitu Ilmu un toreizējais Kultūras ministrs Valdis Kalpiņš. Kad uzzinājām, ka viņi braukuši ar vilcienu līdz Ērgļiem, nevarējām vien nobrīnīties, kā ar visām pārtikas somām un mazajiem knauķiem varēja ar slēpēm pārvarēt tos 25 km no stacijas. 

Toreiz Kulitēnos viņi nedzīvoja vieni. Vecais saimnieks naktsmājas neliedza nevienam. Jauniešiem pat izbūvējis mājas bēniņus ar garām koka lažām un uz tām vienmēr noklājis svaigu sienu. Siltums gan tur neturējās, bet jaunie, guļot cieši blakus, jau nekad nesalstot. Tā vismaz smaidīdams apgalvoja Kulitēnu saimnieks. Un viņa bizness tiešām plauka, jo šo pajumti jaunie bija ļoti iecienījuši. Tādas nejaušas iepazīšanās jau patika. Daudzi vēl šodien atceras šo veco pažobeli. Kā nu kurš un ar ko sildījies. Jauniešu grupa! Tā arī iepazināmies ar Timuku Jāni, Briedi Jāni, Krastiņu Jāni, Blumbergu Jāni, Jurjānu Mārtiņu, Zalānu Jāni Ješku, Klagišu Ivaru, Bergmani Juri, Rozentālu Vili – Vizbulīti. Vēlāk viņiem pievienojās arī jaunais biatlonists Dainis Caune. Šai brīnišķajā bēniņu pažobelē esot gulējis arī Arnis Cipersons ar sievu Gitu un mazo Danu. 

Viņi Kulitēnos, bet mēs skolā. Viņiem jau tradīcijas, bet mums tikai sākums. Tik tiešām esam „saulainās ielejas serenādē”. Spoža saule, un balts sniegs. Īpaši sajūsmināts Miķelsons Artūrs. Braucis ar mums jautrā kompānijā tikai paskatīties. Bet tādu Latvijas dabas skaistumu viņš redzot pirmoreiz. Pat iedomāties nevarēju, ka Artūrs dzimis Krievijā. Tikai pēc kara atbraucis uz Latviju un iestājies universitātē. Tēvs bijis latviešu strēlnieks. Tikai nezināšanas dēļ ģimene 20. gados nav atgriezies Latvijā. Kad 37. gadā sākušās represijas, Staļins tās vērsis pret visiem latviešiem. Latvisks uzvārds vien jau nozīmējis, ka esi ienaidnieks. Tā slēpjoties bēguļojuši pa visu Krieviju. Kad beidzies Otrais pasaules karš, Artūrs viens pats braucis stāties Latvijas universitātē, fiziķos. Represijas! Tā arī šo, vēlāk doktoru profesoru Latvijas PSR Valsts prēmijas laureātu un valsts nopelniem bagāto izgudrotāju neviens nekad nav varējis piespiest stāties partijas rindās. 

Toreiz Artūrs kalnā pat nekāpa. Stāvēja ar armijas koka slēpēm rokās un vēroja to. Apskatīja arī mūsu ekipējumu. Un palaikam jau zinātniski lēmumi mēdz būt skarbi. Vienā mirklī līdzpaņemtās slēpes kā skali salūza Artūra rokās – ar tām te nav ko darīt, nospļāvās un aizgāja ar meitenēm sauļoties. 

Arī mums sākums ne visai spožs. Bet pamazām Ķemera vadībā slēpošanas prasmi tomēr uzlabojām. Tā pagāja nedēļa, un mūsu treneris strikts. Ir sestdiena, un Ķemers jau kalnā sprauž kokus. Sacensības! Hronometrs ir bezkaislīgs, un tas noteiks katra veikumu. Ar veikumu jau kā ir, tā ir, bet sacensībās gādāts arī par balvām. Un cik nelaimīgs, bet smaidīgs bija mūsu draugs Jānis Dambītis, kad meitenes viņam par veiksmīgu pēdējo vietu pasniedza zirga skrāpi no vietējā veikala. Zinātņu kandidāts samulsis smaidīja joprojām – tik vērtīgu un noderīgu balvu viņš saņemot pirmoreiz mūžā. Bet Saulītis Uldis bēdīgs, viņš ir priekšpēdējais un balvas nav. Tad nu lielais Uldis un mazais Jānis, abi saķērušies, pārējiem noskaitīja: „Ceļš ir grūts un kalni stāvi, brauciens savienots ar nāvi!” Tomēr slēpot abi turpināšot! Apņēmība! Kad jau iemācījāmies slēpot, tieši šīs sacensības vēlāk izvērsās par ZA čempionātu, kur neapstrīdami līderi bija Rolands Ķemers, Pēteris Zikmanis un Ēriks Stonke. 

Un tieši kulitēnieši šai laikā bija aizsākuši tradīciju skolēnu pavasara brīvlaikā, marta pēdējās sestdienas pievakarē, rīkot bērniem noslēguma karnevālu. Toreiz „cilts” tērpās krāšņās maskās, kas rotātas spalvām, visi uz slēpēm laidās lejā no kalna. Pamazām pievienojāmies arī mēs. Kurš gan zināja, ka šis pasākums vēlāk izvērsīsies par tautā tik populāro Gaiziņkalna karnevālu. Bet pie tā vēl atgriezīsimies. Tas bija mūsu kalnu slēpošanas sākums 20.gs.60.gadu sākumā.”

 

Gaiziņš. 1962. g.

“Mūsu aizsāktā tradīcija Gaiziņkalna skolā pavasaros turpinājās. Kompānija nesaruka, bet papildinājās. Pievienojies Inārs Gulbis. Artūrs Miķelsons doto vārdu turējis, nu slalomu iegrieza ne sliktāk kā citi. Arī mēs ar Valdi jau braucām tīri labi. 

Ceļus pamazām sāka tīrīt, un Gaiziņā varējām iebraukt ar savu moskviču. Tas arī bija vienīgais braucamais visiem slēpotājiem, jo prātīgie jau nevēlējās lauzt savas mašīnas Gaiziņa sniegos. Tur reizēm nācās tikai stumt un vilkt. Bet, ja ir braucamais, tad ik pa laikam kādam kaut kur vajag – nu kaut vai līdz veikalam. 

Bija sestdiena, kulitēnieši lūdza, vai nevaru aizbraukt uz Ērgļiem un sagaidīt Rīgas vakara vilcienu. Uz Kulitēniem braucot Lielais Ādolfs un Jurjānu Mārtiņš. Jau dienā bija uznācis liels sals, un naktī viņiem būšot grūti slēpot šo tālo ceļu. Tāds nu likums – katrs slēpotājs savējais. Divas mazas meitenes ļoti grib sagaidīt tēti un gatavas doties līdz. Bet Ērgļu stacijā mūs sagaidīja pārsteigums. No vilciena izkāpa ne tikai Ādolfs un Mārtiņš, bet vesels bars ar slēpēm. Sals jau virs 20 ˚C, un visiem viens mērķis – Gaiziņš! Visi savējie, un nācās glābt situāciju. Daži ar mieru doties ceļā, bet vismaz mugursomas lai paņemot. Piekrāmējām pilnu bagāžnieku un pat sasējām uz mašīnas jumta. Ašākie jau saspiedušies mašīnas salonā kā siļķes mucā. 

Kas atliek aiz mašīnas durvīm palikušajiem džentelmeņiem, pēc kuriem braucām? Ādolfam un Mārtiņam cits nekas neatlika, kā ņemt virvi un aiz mašīnas braukt skijoringu. Sākumā viss norisa raiti, ledainais ceļš nekaisīts, bet jau krietnu posmu pirms Vestienas kolhoza traktors ceļu nokaisījis ar svaigām smiltīm. Ko darīt tālāk? Vīri skarbajā vējā jau krietni nosaluši. 

Nu nācās visu pārkārtot: mugursomas iespieda salonā, bet Ādolfs ar Mārtiņu lika savas slēpes uz mašīnas jumta bagāžnieka un uzgūlās uz tām. Lai nenosaltu, abiem vēl tika pārklāts brezents. Tomēr sals pārāk liels, reizēm nācās apstāties, lai zēni nedaudz atsiltu. 

Pārsalušus un lāstekām apaugušus, abus drosminiekus ievedām Kulitēnos. Toreiz mazajām meitenēm, pēc gadiem izcilai kalnu slēpotājai un gleznotājai Dacei Lielai ar māsu, bija grūti atpazīt savu tēti, bet vēlāk slavenais kinooperators Mārtiņš Jurjāns ar savu lielo bārdu vairāk atgādināja salaveci, pēkšņi ieradušos no senā ledus laikmeta. Tā arī nevarēja saprast, cik toreiz moskvičā sakāpa? Vēlāk uz kalna visi slavēja padomju tehniku – skan neticami, bet moskvičā varot ievietoties ne mazāk kā divdesmit, vismaz mazie tā melsa. Slēpotāji taču ir īpaša tauta! 

Paklīda baumas, šķiet diezgan pamatotas, ka armijnieki iecerējuši slēpotāju priekus Gaiziņkalnā liegt un Latvijas augstākajā vietā būvēt raķešu bāzi. Kad pavasarī atkal ieradāmies, vietējie mežinieki jau iepriekšējā vasarā Golgāta austrumu plašo pakāji apstādījuši ar mežu. Vienīgais īsti saulainais kalns vairs nebija pieejams. Par šo gadījumu vēlāk, jau brīvvalsts laikā, kad abi ar Kalsnavas virsmežzini Kažemaku jau bijām partijas „Vienība” biedri, viņš taisnojās, ka norādījums nācis „no augšas”, arī par mežniecības ēkas celšanu pašā Gaiziņkalna pakājes centrā. Gribi tici, gribi netici, bet Kažemaks nekāds lielais slēpotāju draugs nebija. 

 

1963.g. Ģaiziņkalns. Ceļš pie Golgāta austrumu nogāzes. Rolands Ķemers lec pāri Slavas Dorofejeva (sēž pie stūres) moskvičam. Aizmugurē stāv Jānis Briedis. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Tā saulainais kalns zaudēts, palikušas tikai fotogrāfijas: Rolands Ķemers lido ar slēpēm pāri Slavas moskvičam, kas stāv uz ceļa. Sākām blietēt un kāpt ar slēpēm pa lielo Golgātu. Sauļoties gan tur nevarēja, bet kalns vēl stāvāks. 

Arī Jānis sportu nav pametis. Studiju laikos dedzīgi spēlēja basketbolu, nu nostājies arī uz kalnu slēpēm. Ne reizi vien ar studentu kompāniju ieradās arī Gaiziņā un apmetās pie mums. Starp slēpotājiem arī kāda atraktīva studiju biedrene. Un vienmēr kopā ar savu jaunāko brāli. Draudzene? Biruta un Leons esot rīdzinieki! Brālis ar biedriem jau dūšīgi slēpoja. Bet Biruta? Viņai sauļošanās un kompānija patika vairāk nekā slēpošana. Bet vēl vairāk viņai patika skaļi dziedāt. Tieši ar to viņa lieliski iekļāvās mūsu kompānijā. Turklāt apveltīta ar labu humora izjūtu un visām dziesmām zināja vārdus. Kad Biruta dziedāja, brālis smaidīja vien. Kā gan varēju zināt, ka tā mana nākamā brāļasieva? Tas gan vēl notiks daudz vēlāk, taču šīs meitenes toreiz ne sevišķi precīzos, bet drosmīgos dziedājumus nav aizmirsis neviens. Tad vēl nezināju, ka arī dzirde ar gadiem pilnveidojas. Un mana glītā brāļasieva nav izņēmums.”

Karpatos. 1964.g.

“Jānis Graubiņš Fizikas institūtā ieradās 1963. gada rudenī. Viņš nebija fiziķis, bet radiotehniķis. Tikko beidzis augstskolu, Jānis iesaistījās Roberta Kalniņa eksperimentālajā grupā. Izrādās, ka viņš ir labi zināmā komponista Jēkaba Graubiņa dēls. Abas māsas aizgājušas tēva pēdās. Vecākā, Ilze, jau izcila pianiste, bet jaunākā, Ieva, Maskavas konservatorijā mācījās vijoļspēli. Arī Jānim ir absolūtā dzirde, bet viņš ietiepīgs. Esot apnicis mājās klausīties pastāvīgo klavieru klimpināšanu un vijoles čīgāšanu, tāpēc nolēmis kļūt par zinātnieku. Turklāt vecākiem par šausmām kļuvis arī par labu kalnu slēpotāju. Puisis tiešām spītīgs, bet neparasti sirsnīgs un labsirdīgs. Arī viņam augstceltnes lielajā telpā starp mums iekārtota darbvieta, un pamazām visi kļuvām labi draugi. Tai ziemā ar Jāni sāku braukt slēpot uz Siguldu, kur visi viņu pazina. 

60. gadu sākumā Latvijā vēl visur kalnā kāpām ar slēpēm. Tomēr vietējie kalni dažiem jau kļuvuši par maziem. Tuvākie lielie kalni skaitījās Karpati, Kirovska, tālākie – Kaukāzs. Bet arī tur pacēlājus tikai sāka būvēt – sākumā pavisam vienkāršus. Pirmos vienvietīgos un divvietīgos krēslu pacēlājus būvēja Kirovskā, taču sākumā tie nodrošināja tikai sportistu vajadzības. Kad PSRS Zinātņu akadēmija sāka organizēt kalnu slēpošanas sacensības starp republiku zinātniekiem, mūsu „ kalnu asiem” radās iespēja trenēties un piedalīties sacensībās Kirovskā. Akadēmijas komandu pārstāvēja jau minētie fiziķi: Rolands Ķemers, Arnis Cipersons, biologs Pēteris Zikmanis un Ēriks Stonke, bet nu tiem pievienojās arī Jānis Graubiņš. 

Pamazām ideja par lieliem kalniem aizrāva visus. Cik nu kuram tās atvaļinājuma dienas, bet latviešiem populāra kļuva Jasiņa, Karpatos. Tur bugeļu gan vēl nebija, bet dzīvoja atsaucīgi vietējie, un varēja sarunāt ērtas naktsmājas. Uz Jasiņu slēpotāji pavasaros brauca ar vilcienu, taču pārsēšanās nebija sevišķi ērta. Nedaudz ar slēpošanu biju aizrāvis arī šefu. Pāris reizes Slava ar dēlu savā moskvičā atbrauca pie mums uz Gaiziņkalnu, vismaz slēpes iegādājās un arī priecājās par pavasari un saules pielijušo sniegoto dabas skaistumu. 

Tā bija Slavas ideja braukt uz Karpatiem, taču ne ar vilcienu. Ērtāk ar auto. Viņš iecerējis tos 1500 km līdz Jasiņai braukt ar moskviču. Tas tāds nieks vien esot. Mēs ar Valdi Karpatos esam bijuši tikai vasarā, bet nu ideja braukt mācīties slēpot uz lieliem kalniem šķiet ļoti vilinoša. Sākumā plānojām braukt trijatā, bet tad svaigo pavasara kalnu gaisu paelpot pieteicās arī Puriņš, pēc tam Trinklers un beigās arī Mihailovs. Nu jābrauc ar abiem moskvičiem. Tāda kopā braukšana būšot vēl drošāka. 

Kompānija jautra, un oma visiem laba. Bet, cik braukšana droša? Baltkrievijas ceļi šauri, netīrīti un traktoru izdangāti. Esam jau pusceļā, kad kādā ceļa dangā Slavas mašīnai pārlūza izpūtējs, un nācās apstāties tuvējā ciematā. Kā jau tehniskam cilvēkam, Slavam, līdz liela instrumentu kaste un tāda izpūtēja sastiprināšana ar speciāliem uzgaļiem viņam tīrais nieks. Kamēr remontējāmies, sanākuši vietējie un sāk izteikt gudrus padomus, kā celt un kā stiprināt. Te nu vīru sarunās iesaistījās Puriņš un Mihailovs. Abi, jau patukšojuši pudeli, izkāpa no auto, un Bruno sāka pārliecināt vīrus, ka auto, ko remontē, nav tik vienkāršs, kā viņi to domā, braucot tas ražo arī alkoholu, bet nu sabojājies dubultais atgāzes vads, un nekas vairs netek. Vīri pat apmulst, bet netic. Tad tika pacelts motora pārsegs, un, rādot dažādus dzinēja bunduļus, Bruno turpat sniegā sāka zīmēt sarežģītas ķīmijas formulas un nolasīja pārliecinošu zinātnisku lekciju. Tādas iekārtas iebūvētas abiem auto. Vīri samulst vēl vairāk. Bet, kad no somas tika izvilkts „saražotais produkts”, vīri nogaršo un galvas vien groza – nu gluži tīrs spirts! Ticēja vai neticēja, bet Bruno pat vēlīgi ļāva pierakstīt baltkrieviem savu telefona numuru, lai izsūtītu agregāta darba zīmējumus. Mums smiekli. Bet, kad abas „eksperimentālās mašīnas” atkal devās ceļā, vīri tā arī palika uz ceļa stāvam. 

Jasiņā apmetāmies pie viesmīlīgiem gucuļiem. Mūsu rīcībā tika nodota viņu guļamistaba ar platu gultu un diviem dīvāniem. Pirmo reizi lielos kalnos. Un labi vien, ka vēl nebija pacēlāju – nebijām saistīti ar konkrētu vietu. Kāp tik kalnā, bet lejā brauc, kur gribi. Šis pirmais brauciens man atgādināja īstu saulainās ielejas serenādi – bugeļu nav, saule, klusums, plašums, kāp un brauc lejā cauri viensētām, garām aplokiem – sajūta vienreizēja. Ja vien... 

Bruno slēpojis tikai puikas gados Krievijā un nopietni uz slēpēm pirmoreiz. Taču viņš ir neatlaidīgs un turējās mums līdz. 

Bet Juris Mihailovs pat slēpes nav ņēmis līdz. Kalnos viņš negāja, labprātāk palika mājās, iedzēra, un vienmēr pa rokai kāds zinātniskais darbs. Man Juris skaidroja neticamo – smadzenes viņam strādājot visprecīzāk, ja ir iedzēris un apkārt ir troksnis. Tas viņam no bērnunama laikiem. Un kā lai netic? Viņa teorētiskos darbus par masas un enerģijas pārneses teoriju izdeva pat Japānā. 

Gucuļi ir ļoti dievticīgi ļaudis. Tiem guļamistabā pie sienas pretī gultai piekārta svētbilde. Rītos pamostoties, šī apgarotā Jēzus seja kaitināja bezdievi Mihailovu. Tāpēc no rītiem, kā likums, lai uzlabotu kolēģa slikto omu, gultā tika pasniegta vietējā „samagona” glāze un jautāts: „Nu kā ir? Vai Jēzu vēl redzi?” Ja redzēja, tika ieliets vēl. Tas viņu atbruņoja. Reizēm rītos viņš no glāzes atteicās un cītīgi vēroja Jēzu. Ar ko gan šī seja cilvēcei tik pievilcīga? Tad mēs spriedām, ka bezdievis Juris laikam jau pievērsies kristietībai. 

Bet mēs, pārējie, prom uz kalniem. Tā nedēļa pagāja kā nebijusi, ja vien Bruno mājās nebrauktu ar ieģipsētu roku. Pašā pēdējā dienā smagi krita – par pārdrošību jāmaksā. Viņš jau optimists, tomēr noraizējies – labā roka, kā nu institūtā varēs parakstīt finanšu dokumentus. Ieteicām, lai velk trīs krustiņus – banka sapratīs. Vēlāk Bruno pret kalnos braukšanu izturējās piesardzīgāk. Bet mēs ar Slavu un Valdi nolēmām, ka Jasiņā vēl atgriezīsimies.”

 

Otro reizi Karpatos. 1966.g.

“Lai vai kas, bet Jasiņu tomēr neesam aizmirsuši. Slava atkal gatavs braukt ar savu moskviču. Šoreiz braucēju vairāk – Ķemers Rolands, Graubiņš Jānis, Saulītis Uldis un Miltiņš Jānis. Valdis šoreiz nebrauc. Mēs ar auto, citi ar vilcienu. Latviešu Jasiņā daudz. Uzbūvēti arī pirmie trošu pacēlāji. Braucam pa trosi, piestiprinoties ar āķiem. Te tagad daudz ērtību. Ar pacēlāju uzbrauc kalnā, bet lejā, turpat pie pacēlāja, sagaida vietējā vīna kiosks „graņonij stakan”” (200 gramu). Vīns lēts, brauc, cik spēj! 

Uz kalna esam iepazinušies ar citiem slēpotājiem, vakarā visi dodamies uz kultūras namu. Tur balle, un spēlē vietējie. Bet, kad viņiem starpbrīdis, uzstājam, lai pie klavierēm piesēžas Uldis. Profesionāls džezs vietējiem jaunums! Skaistās guculietes ap klavierēm vien drūzmējās. Uldis viņām dienas varonis! Kāda vairs vietējā mūzika. Tā nemaz nepamanījām, ka vietējos zēnus tas nokaitinājis. 

Ciematā bijām apmetušies vairākās mājās. Mēs jau atnākuši, kad atskrien satraukti zēni. Uldis guļ uz ceļa bezsamaņā! Tikai ar pūlēm atvedām viņu mājās. Uldi bija pavadījušas vietējās meičas, un kāds agrāk tiesāts vietējais ar dzelzs priekšmetu iesitis viņam pa galvu. Gribējām jau vest uz slimnīcu, bet Uldis atteicās, jo jūtoties jau labāk. 

 

Kalnos pēc slēpošanas. 1966.g. Pirmais no labās Rolands Ķemers. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Uzbrukums slēpotājam – visi, arī vietējie, sašutuši. Ilgi nebija jāgaida. Izrādās, ka mūsu vidū pie vīnu kioska slēpoja arī kāds puisis no Kijevas. Un kurš gan zināja, ka draudzīgais slēpotājs ir VDK vīrs. Tā vainīgo bez grūtībām notvēra. Atveda dzelžos lai atvainojas. Viņu sodīs, bet ko tas vairs līdz? Visu mājupceļu Uldi mocīja stipras galvassāpes, taču Rīgā ārsti neko konkrētu neatrada.” 

 

1967.g.

“Arī Uldim galvassāpes nepāriet, bet kandidāta disertācija gandrīz jau gatava. Brālis Jānis domīgs. Sūta pie draugiem uz dažādām diagnostikām, bet konstatēt neko nevar. Toreiz galvas izmeklēšana bija ļoti sāpīga.”

 

1967.g.

“Brālis jau aizbraucis uz Maskavu, kad beidzot arī Uldim nosaka diagnozi – tas ir smadzeņu audzējs, pēc sitiena Jasiņā tas strauji progresējis... Turklāt audzis tik neveiksmīgi, ka draugu pēc operācijas sagaidījām ar baltu pārklāju. Trīsdesmit gadu ilgs mūžs. 

Uldi izvadīja viss institūts. Ne tikai fiziķi, arī mūziķi, Raimondu Paulu ieskaitot. Šis cilvēks bija mīlēts visā Rīgas sabiedrībā. Glīts, asprātīgs un mīlēts! Fiziķi sameta naudu piemineklim un paši arī uzstādījām. Meža kapos vēl šodien uz tā redzama pusatvērta lapa ar formulām un notīm. Pusatvērta – zinātnieks un mūziķis! Tāds reiz ir cilvēka mūžs! Ar tādiem vārdiem mani mierināja brālis. Jancis atsūtījis vēstuli no Maskavas, jo zināja, kādi draugi esam. Arī viņš saka, ka Uldi neviens nevarēja glābt. Lūk, ko nozīmē viens neapdomīgs sitiens pa galvu. Cilvēks ir un cilvēka nav!” 

 

Un atkal Gaiziņā. 1968.g.

“Pēc notikuma ar Uldi nevienam vairs neradās vēlme braukt uz Jasiņu. Slēpojām Gaiziņā. Māris vēl maziņš, bet Valdim jau septiņi! Bet cik tad es viņu varēju ņemt līdz? Džika viņu ieinteresējusi paukošanā, taču arī slēpot patika. Gaiziņkalnā mums karnevāls. Arī Valdis uz slēpēm. Tomēr nekādi nevarēju viņu pārliecināt mācīties slalomu. Kam gan pagriezieni? Tie jau tikai tiem, kas nemāk braukt. Valdis spītīgs. Viņu pilnībā apmierināja traukties no Golgāta lejā pa taisno, taču tas jau ir bīstami. 

 

Gaiziņkalns. Otrā no kreisās - Valda Gavare, trešais - Jānis Broka. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

1968. gada pavasarī skolas internāta blakus telpās apmetušās jautras kompānijas. Vienā ir studenti – topošais arhitekts Krastiņš Jānis ar fiziķi Blumbergu Jāni, bet otrā – jautrā enerģētiķu četrotne: Zalāns Jānis jeb Ješka, Liepiņš Āris, Klagišs Ivars un Vizbulīte. Šoreiz, visi skolā apmetušies, vienojāmies, ka karnevālā kulitēniešus pārsteigsim ar lielu teatrālu uzvedumu par tēmu Alkohols lāsts! No slēpotāja ēdienkartes tas svītrojams un bērējams! Toreiz pudele degvīna maksāja tieši 3,02 rbļ., to tad arī glabāsim. 

Sestdienā kopš rīta visi spraigi ķērās pie darba. Vispirms bērēm vajadzīgs zārks. Skolas direktore Ausma ziedoja divas cūku siles. Viena apakšā, otra virsū. Bet zārkā tikai pudeli? Pārāk viegls! Lai nesamais būtu smagāks, kopā ar pudeli zārkā ievietojām arī Jāni Dambīti. Nav svarīgi, ka viņš praktiski nedzer. Siles nav lielas, un Jānis pats mazākais. Matemātiķis un zinātņu kandidāts cūku silē? Tīri pieņemami. Tad tika uzlikts vāks un silē izurbts caurumiņš, lai draugs nenosmok. 

Dziļās sērās pēc aizgājēja bēru procesija lēnām virzījās no Leišu šķūņa cauri mežam uz Gaiziņkalna pakāji. Zārku nesa četri vīri, aiz tā mācītājs – asprātīgais arhitekts Jānis – ar brillēm, melnā halātā un Bībeli rokās. Aiz viņa grupiņa bērnu ar koka krustiem un raudošas sievas. Procesiju noslēdza četri jātnieki – jautrie enerģētiķi uz kolhoza zirgiem. Viņi jāja drūmi, kā jau bērēs, atsegtām galvām, vienā rokā zirga pavada, otrā melns cilindrs. 

Pakājē, kur tikko ielikti pamati Mežniecības ēkai, sniegā jau izrakts kaps. Nez kur padzirdējuši, ap to jau sapulcējušies kulitēnieši uz slēpēm. Arī tiem karnevāla tērpi – kāds nu kuram. Diez vai savā mūžā vēlākais akadēmiķis Jānis Krastiņš vēl kādreiz ir teicis tik saturīgu un svinīgu runu. Aizgājējs, tiešām, neparasts: pusstops, cena 3,02 rbļ. – padomju simbols. Bez tā jau neko un nekur! Bērēs piedalījās daudzas latviešu sabiedrības prominences. Arī Kultūras ministrs Valdis Kalpiņš. Kulitēnieši! 

Nu jau ziņkārīgo slēpotāju apkārt vesels pūlis. Kad nu sile jau ierakta sniegā, visiem liels pārsteigums – aizbērtais sniegs sāk aizdomīgi kustēties! Vispirms no tā parādījās zārka vāks, atvērās un noslīdēja sāņus. Dambītis jau piecēlies un triumfējoši augstu gaisā izslējis silē glabāto pudeli! Dārgums! Te viņš protestējoši sauca: „Zēni, tomēr nē! Ko mēs bez tā darīsim?” Auriem un sajūsmai vairs nebija robežas: „Latvieši mēs visi esam, smago krievu jūgu nesam di laili, laili lā”. Kāds bija uzsācis, un visi sparīgi dziedāja līdz. Slēpotāji! 

Bet pēc šī notikuma Rīgā tomēr daži tika aicināti uz pārrunām drošības komitejā. Kā vēlāk uzzinājām, tie nebija ne kulitēnieši, ne mēs un ne Kalpiņš. Bet tam slēpotājam, kas šo ziņu padeva, vēlāk kalns tika slēgts.”

 

Zakopane. 1971.g.

“Tolaik valdīja uzskats, ka rietumi ir kaut kas tāls un padomju cilvēkam neaizsniedzams. Esam iežogoti pat ar diviem „dzelzs priekškariem”. Kaut draugi ir draugi, tikt uz draudzīgajām demokrātiskajām republikām arī bija problēma. Tie tur ir viņi, vēl tālāk citi, bet te – mēs. 

Jau 70. gadu sākumā tika organizēta padomju zinātnieku grupu piedalīšanās starptautiskās konferencēs un tūristu ekskursijas uz ārzemēm. Parasti tās notika vasaras mēnešos. Bija 1971. gada beigas, kad akadēmijas arodbiedrībā uzzinājām, ka var pierakstīties slēpotāju grupā, kas tiek organizēta nākošā gada agrā pavasarī uz Tatru kalniem – Zakopanē Polijā. Šodien grūti saprast, bet tolaik 38 gadu vecumā ārzemēs vēl nebiju bijis. Brauciens nemaksāja mazu naudu. Šādas lietas varēja atļauties galvenokārt tie, kas bērnus neaudzināja. Akadēmijā arī prēmijas saņēmām reti. Esam ar Valdi pārdevuši savu moskviču. Arī Roze uzstāja, ka šoreiz man jāpierakstās. Šādi braucieni toreiz visiem sākās ar kadru uzskaites karti, biogrāfiju un raksturojumu, ko vajadzēja parakstīt trim personām – iestādes direktoram, partijas organizācijas sekretāram un arodbiedrības priekšsēdētājam. 

Vienam otram šāda parakstu vākšana sagādāja lielas grūtības, bet man tas nenācās grūti. Bioloģijas institūta parijas grupa bija pavisam maza. No vīriešiem tikai mēs abi ar Andrušaiti, pārējās dāmas. Toreiz par partijas sekretāri bijām ievēlējuši manu senu paziņu bioloģi Regīnu Zariņu, kura, vēl studente būdama, bija apprecējusies ar konservatorijas studentu, vēlāk slaveno solistu Kārli Zariņu. Manus dokumentus, tā teikt, nokārtoja mājas kārtībā, vienīgi pašam nācās rakstīt sev raksturojumu. Braucienam uz Poliju dokumentus nokārtoja arī Ivars Pāvuliņš. 

Tā Latvijas slēpotāju grupa 30 cilvēku sastāvā ar vilcienu brauca iekarot Tatrus. Latviešiem tas pirmais slēpotāju brauciens. Bijām jau samērā pieklājīgi ekipējušies. Pārsvarā visiem iegādātas vai nu Ļvovas kalnu slēpes – „ļvovenes”, vai poļu „metālenes” ar plastmasas apakšām. Visiem stiprinājums ar „trīsstūrīšiem”, bet bez grozāmā papēža. To vēl sējām ar siksnām vai stiprinājām ar atsperi. 

Grupas vadītājs mums Valdis Gavars. Viņam kā vadītājam zināma atlaide – varēja braukt kopā ar sievu Valdu. Grupā daudz paziņu, bet ar daudziem arī iepazināmies. No paziņām Pāvuliņš Ivars un Jānis Briedis, pazīstami arī mediķi Veinbergs Arnolds, Ķikuts Raimonds ar sievu Silviju. Bet iepazinos ar Mikitānu Juri, viņa kompāniju un citiem. Mans pirmais brauciens uz ārzemēm! Pirmais pieturas punkts Varšava un pirmā „dzelzs priekškara” šķērsošana! To ir vērts aprakstīt!

 

 Mans pirmais brauciens uz ārzemēm! Pirmais pieturas punkts Varšava un pirmā „dzelzs priekškara” šķērsošana! To ir vērts aprakstīt! 

Kad pirms robežas vilciens apstājās, sākās pasu kontrole un muita. Visiem arī jāraksta deklarācijas. Muita it kā vienkārša, bet robežsargi ilgi pētīja katra izdoto ārzemju pasi un fotogrāfiju. Un tikai tad, kad robežsargi izlodāja visus vagona stūrus, pārbaudīja kabatas un pat ventilācijas lūkas, vilciens atkal sāka lēni kustēties. Tas brauca cauri biezam dzeloņdrāšu žogam ar sargtorni un virzījās apmēram pa kilometru platu klajumu, kas svaigi noecēts. Te pat pelei nav kur cauri sprukt. Šis klajums tad arī bija pirmais „dzelzs priekškars”, reālā forma, kas atdalīja mūs no pārējās pasaules – pat no demokrātiskajām republikām. Tad mēs tuvojāmies vēl vienam biezam drāšu žogam, bet tur sargtornī jau stāvēja poļu robežsargs, izbraucām caur to, un vilciens atkal apstājās. Robežsargi un muitnieki izturējās diezgan nicīgi un sarunājās tikai poļu valodā. Sapratām, ka esam „krievi”, kas iebraukuši „draudzīgajā” Polijā. Padomju meli! Ko mēs zinājām par patieso Otrā pasaules kara sākumu, Katiņu vai Varšavas sacelšanos? Kopā ar vagona ratiņu maiņu „dzelzs priekškara” šķērsošana ilga 4 stundas. 

Caur vagona logiem vērojām, ka Polijas lauki izskatījās tikpat nabadzīgi kā Baltkrievijā. Tirgoties pie vagoniem gan neviens neskrēja. Pārsteidza Varšava un tās centrs, ko redzējām pa tramvaja logu, kad laipnā poļu gide mūs pavadīja uz citu staciju. Biju jau lasījis par Varšavu, bet toreiz pirmajā brīdī šķita, ka karš beidzies tikai vakar. Viss vienos gruvešos – klajumi un gruveši. 

Kur šai pilsētā dzīvo poļi? Vēlāk noskaidrojām, ka tie dzīvo jaunuzceltos masīvos ārpus centra, bet pašu centru paredzēts atjaunot vēlāk. Stacijas gan bija atjaunotas. Tai pašā vakarā braucām tālāk, nu jau citos vagonos – ar ieeju kupejas sānos, tādus biju redzējis vācu laikā, kad braucām no Strenčiem. 

Zakopanē iebraucām nākošās dienas pusdienlaikā. Mūs izmitināja divās nelielās viesu mājās divvietīgās istabās. Tā kā Valdis ar Valdu jau bija pāris, istabiņā dzīvoju kopā ar Jāni Briedi. 

Ar viņu iepazinos Gaiziņā. Slēpojām vienādi, un man šis lielais, glītais puisis iepatikās. Katram mums mājās divi dēli, un esam slēpojuši arī Kirovskā. 

Jānis interesants puisis. Ja mēs skaitījāmies cilvēki ar augstāko izglītību, tad viņam tās nebija. Pabeidzis tikai tehnikumu, kļuvis elektriķis, bet iegūt augstāko izglītību viņam izjaukusi slimība. Ar muguras deformāciju slimnīcā nekustīgi gulējis vairāk nekā gadu. Kā pats smej, daudz slimojis un lasījis, tāpēc nebūt nav atpalicis. Intelektuālā ziņā viņš tiešām bija pārāks par daudziem inženieriem. Un vēl viens padomju paradokss – strādnieka statusā arī atalgojumu saņēma daudz lielāku nekā inženieris. Jānis – strādnieku šķiras pārstāvis, kurš strādā rūpnīcā „Alfa”. Liela rūpnīca, lielas prēmijas, bagāta arodbiedrība un apmaksātas ceļazīmes. Strādnieku un zemnieku valstī tā ir liela priekšrocība. Un Jānis to veiksmīgi izmantoja.

Esam ārzemēs, un mūs apkalpo tūrisma firma „Orbis”. Poļu gide jau zināja, ka padomju tūristi ārzemēs iebrauc bez naudas, tāpēc pirmais darbs – steidzīgi sakārtot finanšu lietas. (Varšavas staciju tualetes, kur jāmaksā nauda, nelietojām, uzvedāmies kā bomži. Šīs vajadzības arī ārstes un skolotājas no varenās Padomju Savienības kārtoja aiz stūra.). Jau Rīgā esam instruēti, cik zlotu mainīs kabatas naudai un cik padomju rubļus drīkst ņemt līdz. Gide naudas maiņu veica pati. Viņa arī katram izsniedza jau apmaksātu karti pacēlājiem. Bet ēdīsim restorānā kopā ar ārzemju tūristiem. 

Īstā krogā ar saņemtiem zlotiem iet nevarēja. Kad meitenes jau bija izskraidījušas visus Zakopanes ciema veikaliņus un uzskaitīja mums, kas katram vedams mājās sievām un bērniem, atlika tikai nopūsties – vai mēs tiešām esam tūristi no tik skaļi izdaudzinātās, ļoti bagātās valsts? Valūtas maiņas punktos padomju rubļus nemainīja. Tomēr dažiem bija dolāri – spējuši no padomju muitas vērīgās acs tomēr izvairīties. Tas mūsu garastāvokli nedaudz uzlaboja. Vēlāk jau daži pat ar zirgu kamanām un zvaniņiem brauca uz krogu. 

Jau pirmajā pievakarē mūs sapulcēja, lai apskatītu slēpošanas trases, kur pavadīsim veselu nedēļu. Šoreiz bez slēpēm pacelsimies ar funikuliera vagonu līdz kalna virsotnei tikai paskatīties. Tomēr, kad sapulcējāmies, enerģiskais Raimis (neiroķirurgs Raimonds Ķikuts) ieradās ar slēpēm rokās –, ko tur skatīties un pētīt? Ja brauc augšā, tad „ jākniebj” tik lejā! Nav jau Kaukāzs! Pat sievai licis slēpes ņemt līdz. Silvija gan turēja slēpes rokās un īpaši pārliecināta par savām spējām nebija. 

Pirmoreiz šūpojos vagonā uz virsotni. Tas bija pietiekami liels, lai sakāptu visa grupa. Vagoni divi – kamēr viens iet augšā, otrs pārvietojas uz leju. Stacija gan augšā, gan apakšā. Gide instruēja, ka funikulieris sāk un izbeidz visas darbības noteiktā laikā. Pašā virsotnē esot Polijas Zinātņu akadēmijas meteoroloģiskā stacija. Nogāzē esot robežstabs, pie tā mēs varot pat nofotografēties, būs pierādījums, ka bijuši ne tikai Polijā, bet arī Čehoslovākijā. Abas valstis gan atdalot stāva krauja. Brauciens ilga apmēram 20 minūtes. Novērtējām, ka trases ir garas un diezgan lēzenas. Slēpotājus gan vairs neredzējām. 

Un tad jau bijām pašā virsotnē. Izkāpām uz neliela plato. Kamēr vēl klausījāmies gides stāstus un fotografējāmies, Raimis jau stāvēja uz slēpēm. Viņš nepacietīgi gaidīja, kad arī Silvija būs piestiprinājusi slēpes, lai abi laistos lejā. Skatījāmies, kā Raimis sāk nobraucienu. Viņš, tiešām, slēpoja labi. Gabaliņu pabraucis, apstājās un māja sievai, lai tik turas viņam aiz muguras. Tā arī abi aizbrauca. 

Bija jau vēla pievakare, troses ceļu drīz slēgšot, un gide steidzināja, jo lejā mēs braukšot ar pēdējo vagonu. Atgriežoties, caur vagona logu vēl skatījāmies, kur lejā laižas Raimis un Silvija. Viņa gan tālu nebija tikusi, kaut kas nebija kārtībā ar slēpju stiprinājumiem, un Raimis no liela attāluma viņu gaidīja. 

Bija jau satumsis, kad atgriezāmies viesu mājā. Tur jau pēc dušas un priecīgs par fantastisko slēpojumu mūs sagaidīja Raimis. Bet kur Silvija? Kā, vai tad viņa nav kopā ar jums? Nebrauca kopā ar vagoniņu lejā? Padomju tūriste Silvija Ķikute bija pazudusi pie pašas Čehoslovākijas robežas... 

Varbūt aizbēgusi? Šķiet, ka poļu tūrisma firma pat sazinājās ar Maskavu. Mūsu skaidrojumus neviens neuzklausīja. Bet kur tad Silvija? Un tad atskanēja telefona zvans. Silvija priecīgi zvanīja no meteoroloģiskās stacijas. Sapratusi, ka lejā netiks, kāpusi atpakaļ kalnā. Nu siltumā dzerot karstu tēju jautru zinātnieku sabiedrībā. Lejā netiekot, jo troses ceļš jau slēgts. Ko darīt? Mūs apkalpojošā tūrisma firma jau otrreiz sazinājās ar Maskavu – padomju tūriste Silvija Ķikute tomēr atradusies un līdz rītam spiesta palikt pie Čehoslovākijas robežas. Kā pie robežas? Sacēlās liela jezga, sākām pat spriest, ka mūs visus tūlīt sūtīs mājās.

 Tomēr neaizsūtīja. Jau agri no rīta retraks sagatavojis plašu trasi. Kājām kalnā nav jākāpj. Vagons uzved, tad četri kilometri pa trasi uz leju. Uzved – un uz leju. Te nu meistarība aug pa stundām. Tāda pasaka pirmoreiz. Jau pēc pāris dienām pavasara saulē esam pavisam brūni un jau lieli meistari. Zakopanē iegādājāmies un piestiprinājām slēpēm „rotējošo papēdi”. Ar to no traumām esam krietni vairāk pasargāti un jutāmies daudz drošāk. Te vienam otram ārzemniekam ieraudzījām arī pirmos plastmasas slēpju zābakus. Tieši tad arī sākās šī izgudrojuma ēra. 

Garajos vakaros gājām alu dzert. Ciematā krodziņu daudz, un tur sanācām visi, kas dienā slēpojām. Dažos spēlēja dzīvā mūzika. Pāris vakarus bijām aizgājuši arī padejot. Tur pie gariem galdiem varēja atrast vietu, dzert alu un klausīties mūziku. Reiz sasēdāmies ar rietumvāciešiem. Kompānija jau bija krietni jautra un sāka interesēties, kādā valodā runājam. 

„Latvija? Tā taču mūsu zeme! Savējie!” – vācieši neviltoti priecīgi. „Kad ar krieviem karojām, es biju tankists! Rīgā pat hospitālī esmu gulējis,” tā apgalvoja vīrs ar sirmu galvu un kārtīgu alus vēderiņu. Cik spējām, runājām vāciski. Nu esam kā viena komanda, kas nonākusi nomaļā sociālisma provincē. Draudzība liela, alus kausu daudz. Izdejojos pat ar kādu skaistu, jautru rietumvācieti. Lecot dāma pat nolauza papēdi un priecīgi vicināja to gaisā. Latvietis to kārtīgi izdancinājis, vāciete sajūsmā, un kompānija pat aplaudēja. Rīt jātiekas kalnā! Ko? Ēdam pat vienā restorānā? Atkal tika saskandināti kausi. Tā teikt, esam draugi uz mūžu, bet krievi jāsit! 

Bet nākošā rītā? Brokastīs vācieši jau sēdēja pie galdiņa, uz kura parasti stāvēja arī attiecīgas valsts karodziņš. Ar pusizdzertām alus pudelēm rokās viņi jau no attāluma sveicināja mūs – savus jaunos draugus. Bet, kad oficiante uz mūsu galda uzlika sarkano PSRS karodziņu, vāciešiem sveicienam paceltās rokas nolaidās. Steigšus vien viņi no galdiņa pazuda un vēlāk uz kalna pat tuvumā nerādījās. Varēja tikai brīnīties par šo brīvās pasaules ļaužu tautu vēstures zināšanām. 

Pēc slēpošanas paredzēta arī kultūras programma. Apskatījām Krakovu, bet, Varšavā pārgulējuši, mēs jau sēdāmies vilcienā atceļā uz Rīgu. Mājiniekiem sapirktās dāvanas sakravātas lielās somās. Visi zloti izpirkti, jau no rīta sēžam vagonā jautri un iedeguši. Pamazām atkal tuvojamies savam „dzelzs priekškaram”. Atkal jāsagatavo dokumenti... 

Pēkšņi jautrība pierimst. Dokumenti! Daktere Laima Legzdiņa nevar atrast somiņu. Izmisumā izmētājusi savas mantas uz grīdas. Nozagta? Atstāta viesnīcā? Bet vilciens jau tuvojas robežai. 

Ko darīt? Nelielā pieturā abi ar Valdi skrienam pie stacijas dežuranta un zvanam uz Varšavu tūrisma firmai, lai pārbauda, vai Laima nav atstājusi somiņu viesnīcā. Bet laika palicis maz, un vilciens lēni tuvojas robežai. Tiek izteikti dažādi minējumi, bet nekas nelīdz. 

Uz robežas poļu robežsargi tik smaida. Ja meitenei dokumentu nav, tad šī skaistā, saulē brūni iedegusī būtne ir poliete. Un poļu panei nav ko darīt Krievijā. Lai paliek vien mājās. To dzirdot, Laima pat pārstāja raudāt. Bet tad arī zvans uz robežpunktu, somiņa atradusies viesnīcā. Laimai tomēr jābrauc atpakaļ uz Varšavu, un vīza derīga vēl 24 stundas. Bet nauda ceļam? Zlotu vairs nav nevienam, pie robežas pat nedrīkst būt. Atkal jāsazvanās. Dzelzceļniekiem palika mūs žēl, viņi apsolīja, ka ļaus Laimai par „zaķi” braukt uz Varšavu turp un atpakaļ. 

Lai cienījamā padomju ārste Polijā nenomirtu badā, visa grupa sabērām viņai slēpotājas cepurē vēl kabatās salasīto sīknaudu. Vismaz pusdienām sanāks. Laimīgi jau atgriezāmies visi, bet Valdim, grupas vadītājam, vajadzēja krietni vien atskaitīties gan par incidentu uz kalna, gan uz robežas. Laikam ar šo pirmo Latvijas slēpotāju braucienu iedibinājām arī kādu citu jauku tradīciju – pēc katra brauciena rīkot sanākšanas vakaru. Šajās reizēs atcerējāmies piedzīvoto, aplūkojām ārzemēs fotografēto un diapozitīvus, kuri tolaik tikko nāca modē.” 

 

Pelādes. 1971.g.

“Bet Gaiziņkalnā? Pēc Polijas sestdienās un svētdienās braucam pieklājīgā ekipējumā! Un ideja sen nav jauna. Kādēļ gan neuzbūvēt pašiem savu atpūtas bāzi? Pamestu viensētu apkārtnē diezgan. Jau iepriekšējā pavasarī Gaiziņkalna skolu slēdza mazā skolēnu skaita dēļ, nu tur iekārtota tūrisma un atpūtas bāze. Apmesties jau varam, tomēr savs ir savs. 

Jau pavasarī pašvaldība Bērzaunē mums piedāvāja trīs variantus. Viens bija „Abrenes”, kur kādreiz dzīvojis mācītājs. Bet tur pārsegums izskatījās aizdomīgs. Otra bija pamesta māja pie Kaķīšu ezera. Tā atradās pašā ezera krastā. Skaisti, tomēr piebraucamais ceļš garš, un tādu tik sniegainās ziemās kā Gaiziņā nav iespējams iztīrīt. Bet trešā – Pelādes, māja, kur kādreiz vasarās dzīvojis Aleksandrs Čaks.

      Viensēta pietiekami tuvu kalnam, bet pamatīgi nolaista. No visām ēkām saglabājusies tikai dzīvojamā māja un neliela kūtiņa. No šķeltiem laukakmeņiem būvētās mājas mūrim viens stūris jau pilnībā izgāzies. Tomēr koka pārsegums un jumta konstrukcija saglabājušās pilnīgi veselas. Arī kūtiņa vēl labi saglabājusies. Saimniecība bijusi neliela. Vietējie zināja teikt, ka tur dzīvojusi kāda dzejnieka Aleksandra Čaka diezgan tuva radiniece. Piebraucamo ceļu vairs nevar atrast, tomēr māja diezgan tuvu lielajam ceļam. Arī elektrolīnija nav tālu. Pagalmā neliels dīķis, bet kur cilvēki ņēmuši dzeramo ūdeni? Sētā aka nav atrodama. Vietējie skaidroja, ka saimniece dzeramo ūdeni nesusi no strautiņa, kuru varot atrast turpat netālu mežā, bet govij, kazai un aitām smēlusi turpat no dīķa. Tā arī izvēlējāmies apmesties Pelādēs.

 Arī institūts neiebilda. Celt sporta un atpūtas bāzes saviem darbiniekiem tolaik modē. Fiziķi Gaiziņkalnā! Te mums izcils atbalsts arodbiedrības pārstāvis Artūrs Miķelsons – pavisam nesen habilitētais zinātņu doktors un Latvijas PSR nopelniem bagātais izgudrotājs. Tituls pats par sevi uz Bērzaunes un Madonas rajona vadību iedarbojās pietiekami efektīvi. 

Bet visu melno darbu uzņēmies Inča – Inārs Gulbis. Kas tad viņam – viens, divi, un dokumenti viensētas iepirkšanai gan sagatavoti, gan saskaņoti. Pat izrēķinājis, ka tādas atpūtas bāzes iekārtošanai pilnīgi pietiek ar vienu hektāru apsaimniekojamās zemes. 

Inča, un atkal ar Artūru priekšgalā, panāca, ka vietējās organizācijas diezgan raiti Pelādēs ievilka elektrību un pat izbūvēja jaunu iebraucamo ceļu. 

Bet, kas remontēs māju un kur celtniecības materiāli? Kaut arī esam draugi, ZA Remontu un celtniecības pārvaldes priekšnieks Visvaldis Zivtiņš neko negribēja dzirdēt par nezin kādu atpūtas bāzi Gaiziņā. Ko jūs abi ar Inču muļķojaties? Man darbaspēka trūkst! Paši vēl sūdzaties, ka darbi rit lēnām gan Salaspilī, gan Kaķu mājā, un nu vēl Gaiziņkalns! 

 

Pelādes. No labās otrais Leons Vinslavs, trešais Inārs Gulbis, ceturtais Jānis Krastiņš, piektais Artūrs Miķelsons, sestā Māra Legzdiņa, vienpadsmitais Jānis Graubiņš. No labās pirmais Rolands Ķemers, otrā Inese Zolte. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Bet draudzība? Turklāt būvēsim mēs paši! Te nu tiek rasts kompromiss – lai dod tikai materiālus, oficiāli būvēs viņš, bet mūsu nopelnītais algas fonds paliks pārvaldei. Tā tiek slēgts „pagrīdes līgums”, vesti materiāli, un būvniecība Gaiziņkalnā var sākties.

 Būvēt pašiem. Kas gribēs slēpot, jāstrādā. Sestdienas un svētdienas visiem brīvas. Uz šīm dienām fiziķi dod arī autobusu, jābrauc uz Gaiziņu un jāpiedalās talkās. Sava bāze, un slēpotāji nav mudināmi. Sestdienas rītos pie autobusa braukt gribētāju daudz.

 

1976.g. Pelādes. Jumta seguma nomaiņa. Lejā Valdis Gavars, pa vidu Inārs Gulbis. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

 Pats pirmais darbs bija mājas sabrukušā akmens mūra atjaunošana. Viena lieta, ka abi ar Inču esam diplomēti celtnieki, tomēr dzīve izmācījusi arī par praktiska darba darītājiem. Par savām gaitām jau esmu minējis, bet Inčs nesen Ikšķilē uzbūvējis ģimenei dzīvojamo māju un kļuvis par labu namdari un mūrnieku. Bet talcinieki? Ko zinātnieks zina no būvniecības? Visi tikai prāto, spriež un cits citam dod gudrus padomus. Ātri vien sapratām, ka ar daudz gudrām galvām, kas nu sabraukušas, kaut ko celt nav iespējams. 

Tā paši arī pieņēmām vienīgo pareizo lēmumu – te „kuģa stūrmanis” būs tikai viens – Inča. Viņš vienīgais noteiks, kas kuram un kā darāms. Bet mēs bez ierunām viņam klausīsim. Visi te esam tikai darbaspēks un nekas cits. Ar Inču jau saprotamies bez vārdiem – man jāķeras pie tiem sarežģītākajiem darbiem. Tā krāsns un skursteņa mūrēšana, kanalizācijas sistēmas veidošana, izejas aku mūrēšana un ūdens grodu akas rakšana. 

Man sava grupa – Miķelsons, Gavars, Graubiņš. Inča ar pārējiem atjaunoja mūri un ņēmās pa jumtu, kur no koka skaidām klājām jaunu segumu. Tika atvesti jauni logi un durvis. Meitenes sakopa apkārtni, un pamazām regulārās talkās tai vasarā tapa mūsu jaunā slēpotāju mītne. Par paveikto paši bijām gandarīti. 

Neiztika arī bez ķiķināšanas, ka viens dara, cits slinko. Jēkabs Šeimanis jeb Ješka, būdams konstruktors, vienmēr ķērās tikai pie smalkajiem darbiem. Reiz viņš ilgi pētīja istabas durvis. Kāpēc tās verot čīkst? Ieteicām viras ieeļļot. Tad nu Ješka jau no paša rīta ķērās pie darba. Pagāja visa diena, bet vienas durvis čīkstēja un čīkstēja. Un tikai pret vakaru, pieliekot pie durvīm ausi, verot tās nečīkst, un meistars lepns par savu dienas veikumu. Kolektīvā strādāt viņam nepatika. 

Kopumā jau darbi veicās raiti. Inča materiālus sagādājis un visu izdomājis, bet mēs tas darbaspēks. Un kā tu strādniekiem muti aizbāzīsi, dzīvojam taču sociālismā! Tad nu skaļi žēlojāmies, lai dzird viss pagalms, kā plantators Gulbis nežēlīgi ekspluatē savus vergus. Ieteicām viņam ieviest progresīvākas darba formas, piemēram, fordismu, tad samazinātos ražošanas izmaksas. Un tieši konveijerizācija ir tas paņēmiens, ar kuru var racionālāk izmantot šo lēto, viņa rīcībā esošo mazkvalificēto darbaspēku. Protams, Inča par šādu draugu apcelšanu tikai smējās. Bet mēs esam strādnieki, un priekšnieks vienmēr jāgāna. Ar tādu labsirdīgu humoru arī kopējie darbi veicās raitāk.”

 

1971.g

“Labi pastrādāts arī Gaiziņkalnā. Akmens mājai jau piestiprināta plāksne ”ZA Fizikas institūta sporta un atpūtas bāze”. Uz atklāšanas svinībām Pelādēs sabraukusi visa institūta vadība: Juris Mihailovs ar savu vietnieku Jāni Lielpēteri, Slava Dorofejevs un saimnieciskais direktors Elmārs Batrags. Arī dāmas no Bērzaunes Ciema padomes. Viņām apsolījām, ka Pelādēs” iekārtosim arī piemiņas stūrīti Aleksandram Čakam.

 

Gaiziņkalna Pelādes. 20.gs. 70. gadi. Foto no Ivara Kupča grāmatas "Laiks un ļaudis".

 

Mums jau iecerēta arī pirtiņas būve, un šim nolūkam noskatīta kūtiņa. 

Nu mums sava atpūtas bāze, institūta autobuss mūs vadā sestdienu rītos turp un svētdienas vakaros atpakaļ. Pamatā jau esam tie, kuri būvēja – Inārs Gulbis, Artūrs Miķelsons ar bērniem Ilonu un Ilmāru, Rolands Ķemers, Jānis Graubiņš, Jēkabs Šeimanis jeb Ješka, Oļģerts Vēveris ar sievu Ilgu un meitu, Laimonis Ulmanis ar sievu, Valdis Gavars ar Valdu un puikām Didzi un Gati. Bet vai visi esam institūta darbinieki? Tomēr visus, kas būvēja, uzskatījām par savējiem. Daudzi uz Gaiziņu sāka ņemt līdz savus paziņas. Ar daudziem bijām iepazinušies Polijā. Kolektīvs liels. Kad uzbūvējām arī pirtiņu, Pelādēs brīvu vietu nekad nebija. 

Arī starp Sirotenko vīriem ir kalnu slēpošanas entuziasti. Viens no tiem ir Arnis Cipersons, kas ieskaitīts akadēmijas izlasē un jau gadiem brauc uz Kirovsku. Viņš gandrīz vienīgais latvietis konstruktoru biroja kolektīvā. Taču nu jau arī krievu puiši sāka stāties uz slēpēm, un viņiem savs kolektīvs. Tā, Arņa iedvesmoti, arī Fizikas institūta konstruktoru biroja (SKTB MGD) ļaudis sekoja mūsu piemēram. Savai slēpju bāzei viņi noskatījuši Leišu mājas, netālu no mums. Un tieši Cipersonam Arnim arī radās ideja par pirmā pacēlāja celšanu Gaiziņkalnā. 

 

Gaiziņkalns. Nezināms. 1960. gadi. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva. 

 

Bija iestājies tas laiks, kad daudzas organizācijas sāka veidot savas sporta mītnes, un slēpotāju pacēlāju ēra sākās arī Latvijā. Medicīnas institūtam sava sporta bāze Kliģenē, Juris Mikitāns ar Furniera vīriem Zābaku kalnā, Andis Korde ar Elektronikas institūtu Kaķītī. Ap šiem centriem tad arī apvienojušās slēpotāju entuziastu grupas, kas paši kalnu kopa un izmantoja – ziemā brauca tie, kas vasarā strādāja. 

Mūsu pirmais bugelis ar mājiņu Golgāta virsotnē. Tas bija elektromotors ar pārnesumu kārbu un 10 mm trose, kurai slēpotājs pieāķējās ar āķi – bugeli. Katram slēpotājam savs bugelis. Laižoties no kalna, to apsēja ap vidu. Sāka parādīties pirmie plastmasas zābaki, un arvien biežāk visi sāka braukt uz lielajiem kalniem. Golgātu kā zemi uz sava vārda noformēja Fizikas institūts un kļuva par kalna saimnieku.”

 

Brālis slēpo Gruzijā. 1972.g.

“Arī Jānis aizrāvies ar kalnu slēpošanu, bet vasarās atsācis spēlēt lielo tenisu, ar ko nodarbojās skolas laikos. Spēlēja arī basketbolu. Sports ķirurgam esot nepieciešams. Pēc viņa domām, tikai ārsts ar labu fizisko formu var izturēt ilgstošas operācijas, kādas palaikam mēdz būt. Nu Jānim vairāk laika. Kamēr Biruta strādā pie disertācijas, Jānis ņem Kārli un „mīca” pa kalniem. Atbraucis arī uz Gaiziņu. Ko tāds trīsgadīgais vēl saprot? Bet, turoties starp tēta kājām, jūtas apmierināts un drošs. 

Jānis slēpoja diezgan labi. Braucis ar draugiem arī pa Piemaskavas kalniem. Tikai pie pacēlājiem laužu masas un stundām ilga stāvēšana rindā. Reiz pat izbrīvējis vairākas dienas un bijis uz lielajiem kalniem. Nu jau arī Kaukāzā ne mazāk slēpotāju. 

Šis Jāņa pirmais brauciens lielajos kalnos ir apraksta vērts: Gruzijā pirmajās dienās laiks bijis jauks un saulains. Tad kalnos pēkšņi sākusies sniega vētra, un bijis vien jāpaliek viesnīcā. Kādu vakaru visos gaiteņos sākuši meklēt, kur apmeties dakteris Jānis Kupčs. Tā bijusi vesela grupa vietējo – bārdaini vīri melnās kalniešu nacionālās papahās un apmetņos, tāpat melnā tērptas arī viņu sievas. Kalniešiem jau tautību un cilšu daudz. Pie nāves sliekšņa esot viņu vecākais. Nelaime notikusi krītot, salauzts mugurkauls. Zvanījuši uz Maskavu, lai izsauktu speciālistu, bet sliktā laika dēļ neiroķirurgi atlidot nevar. Tad Maskavā atcerējušies, ka Jānis laikam aizbraucis slēpot tieši uz Bakuriani. Nu viņi stāv Jānā priekšā un pazemīgi lūdz glābt sava vadoņa dzīvību. 

Aulā, kalnos, kur nogādāts cietušais, ir tikai vietējā ambulance un medmāsa. Slimnieks vairs nav kustināms, bet sanitārie apstākļi un operācijai vajadzīgie instrumenti, kā jau ambulancē, pavisam pieticīgi. Ārpusē putenī un vētrā sapulcējušies cilvēki un lūdz Dievu par vecāko, bet Jānis ar izbiedēto medmāsu ķeras pie operācijas. Paglābt cilvēku, kad nekā nav, nav bijis viegli. Tā laikam arī esot bijusi pati smagākā operācija viņa dzīvē. Šim vīram jau dzīvību saglabājis, bet kāda būtu vietējo reakcija, ja bārdainais sirmgalvis būtu palicis uz galda? Turpmākajās dienās vietējie Jāni veduši uz kalnu ar auto, un viņam norīkots pavadonis, lai slavenais dakteris pie pacēlājiem vienmēr tiktu bez rindas.” 

 

Pelādes, Gaiziņš. 1975.g.

“Jau trīs gadus katru ziemu slēpojam Pelādēs. „ZA Fizikas institūta sporta un atpūtas bāze” – ar šādu statusu katru sestdienas rītu Fizikas institūta autobuss mūs no Rīgas stacijas aizved uz Gaiziņu un svētdienas pēcpusdienā ved atpakaļ uz Rīgu. Satiksme ērta, un Pelādes vienmēr ļaužu pilnas. Mums pievienojušies arī citi Fizikas institūta darbinieki. Gan slēpot, gan vienkārši tāpat pastaigāties vai izbaudīt dabas skaistumu. Tomēr pārsvarā esam slēpotāji un braucam regulāri. 

Uzcelta arī pirtiņa un vairākas trases ar pacēlājiem. Gaiziņkalnā mums vesela saimniecība. Arī zeme. Ar Bērzaunes pašvaldību uz daudziem gadiem noslēgts līgums par zemes joslu izmantošanu zem pacēlājiem gan Golgātā, ziemeļu Golgātā, rietumu nogāzē, dienvidu nogāzē un Dāmu paradīzē. Tie bija vienkārši trošu ceļi, kas tika uzcelti ar pārējo slēpošanas entuziastu palīdzību. 70. gadu vidū kalnu slēpošanu vairs neuzskatīja par tik bīstamu kā agrāk. Visi jau braucām plastmasas zābakos, un slēpēm piestiprināti automātiskie slēdži, kas pasargāja no traumām. 

Gadi iet, un Pelādēs esam ne tikai mēs ar draugiem un bērniem, bet nu arī bērni ar saviem draugiem. Mazākie bērni Gavariem. Didzis un Gatis jau ņipri slēpotāji un visu mēģina apgūt patstāvīgi, bet lielākie „bāzes prezidentam” Miķelsonam. Meitai Ilonai daudz studiju biedru un biedreņu. Bieži vien jaunieši pārgulēja pirtiņā, jo citur trūka vietu. Tā mūsu kompānijā ienāca arī Juris ar Māru Leitāni, Jura brālis Jānis jeb Peksis, Maira Moira, Jānis Saulīte. Pievienojās arī citi: Antons Mikoss ar ģimeni, Andris Kasparsons, Jānis Dāvis ar Mārīti, Artūrs Dudars ar meitu, Augusts Šīrons, Māra Legzdiņa, Inese Zolte, kā arī Jānis Briedis ar Inesi – draugi un draugu draugi. Pelādes vienmēr ļaužu pilnas gan var pazīstamiem, gan tikko iepazītiem. 

 

1975.g. Gaiziņkalns. LZA spartakiāde. No kreisās pirmais  Rolands Ķemers, otrā Inese Zolte, trešā Anita aiz viņas Antons Mikoss. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Arī Aigars Pavārs nostājies uz slēpēm un regulāri brauc man līdz. Ar savu dzirkstošo humoru viņš ātri vien iekaroja visu simpātijas. Tur Aigaru pazina kā slēpotāju, vienmēr atsaucīgu, jautru, mierīgu un nosvērtu. Parasts zēns! Bet cik parasts? Tikai retais zināja, ka viņš jau ir zinātņu kandidāts un izstrādāja disertāciju habilitētā doktora grāda iegūšanai. Ar Aigaru lieliski sapratāmies visos jautājumos, jo arī man veselīgs humors nav svešs. Viņš nekad neuztraucās! Ar tādu biedru viegli braukt uz lieliem kalniem. Bet te? Te visi esam pelādieši – pašiem savi pacēlāji, un paši saimnieki. 

Reizēm Gaiziņkalnā ieradās brālis Jānis. Viņš gan pārsvarā slēpoja pa Siguldu. Te mums sava kompānija, tur viņam sava. Uz slēpēm Kārlis jau dūšīgs līdzbraucējs, drīz vien arī mazo Edgaru ņemšot līdz. Brālim ir apbrīnojama pacietība. Dēliem jāsporto. Jāsporto, tāpat kā viņš. Zēnu audzināšanā Auces skolotājs Puhovs tā arī palicis Jānim paraugs. 

 

Gaiziņkalns. Priekšā Rolands Ķemers, aiz viņa Baiba Ozola, Ivars Pāvuliņš. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Uz Pelādēm braucām arī vasarā. Pašiem par malku jāgādā un kalnos trases jāizpļauj. Arī vasarā varējām priecāties par dabas skaistumu. Nav jau vienmēr jāstāv tik uz slēpēm. Un Gaiziņš sniedz dabas klusumu vairāk vasarā nekā ziemā. 

Bet rudeņos sākām regulāri organizēt Čaka dienas ar dzejnieku, mākslinieku un visu apkārtējo piedalīšanos. Šais atceres pasākumos visbiežāk piedalījās Knuts Skujenieks un Viktors Līvzemnieks. 

Magnetohidrodinamikas konstruktoru biroja ļaudis iekārtojuši Leišu mājas. Bet mežsaimnieki kalna pakājē uz veciem pamatiem uzbūvējuši divstāvu mežniecības ēku. Tā gan vairāk izskatījās pēc atpūtas kompleksa un kļuva par ērtu atbraukušo slēpotāju autobusu apstāšanās centru. 

Mums jau pieci pacēlāji. Vienkāršu pacēlāju būve vērsās plašumā ne tikai Gaiziņā un Siguldā, bet arī citos kalnos. Katrs kārtīgs slēpotājs katru sestdienu vai svētdienu trenējās uz vietējiem kalniem. Lielie meistari pārsvarā Siguldā. Bet vismaz reizi gadā katrs centās aizbraukt uz lielajiem Savienības slēpošanas kūrortiem Dombajā, Čegetā, Kirovskā, Slavskā, Gudauri, Bakuriani un Čimbulakā. 

 

1975.g. Gaiziņkalns. Rolands Ķemers LZA spartakiādē Gaiziņkalnā. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Ceļazīmes slēpotājiem sagādāja arodbiedrība. Arī mēs centāmies agros pavasaros kaut kur aizbraukt, pēc tam atkal slēpojām pa Gaiziņu, rīkojām tradicionālos karnevālus, kamēr vien sniegs nokusa. 

Atšķirībā no citiem kalniem, kur valdīja „dzelžainais” princips – pie troses drīkst ķerties tikai tie, kas vasarā kalnu kopuši, Gaiziņkalnā nepastāvēja. Pie troses varēja ķerties visi un bez maksas. Kurš tad ar biļetēm ņemsies, ja viss būvēts sabiedriskā kārtā? 

Tomēr svešajiem nācās stāvēt rindā, kamēr saimniekiem un viņu viesiem bija priekšroka. Visi jau pārsvarā bija pazīstami un domstarpību parasti nebija. Bēdīgāk ar Pelādēm. Atpūtas bāze pieder Fizikas institūtam, un priekšroka fiziķiem – un ne jau slēpotājiem vien. 

Lai apkalpotu saimniecību, Miķelsons pēc Maskavas pasūtījuma bija sagādājis sniega motociklu, kas toreiz skaitījās liels retums. Šis padomju ražojums tomēr bija diezgan neveikls, grūti vadāms un bieži bojājās. Reiz tas apstājās bieza sniega klajumā, klāt netikām un gandrīz šo smagumu nācās pamest līdz pavasarim, kamēr sniegs nokusīs. Grūti bija iedomāties, kā ar tādu var braukt aiz Polārā loka. 

 

1976.g. Gaiziņkalns. Treniņš pirms ZA vissavienības mačiem. No labās pirmā Anita, otrais Rolands Ķemers. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Problēmas Golgātā sagādāja arī tā sauktie aktīvie „atpūtnieki”. Toreiz ļoti populāras bija rūpnīcu arodbiedrību organizētās svētdienas ekskursijas ar autobusiem, arī uz Gaiziņu. Rūpnīcās jau pārsvarā strādāja krievu ļaudis. 

 

20.gs. 70. gadi. Gaiziņkalns. “Pašnāvnieki” Golgāta virsotne. Foto Ivara Kupča grāmatas "Laiks un ļaudis".

 

Augšā Golgātā, jau sadzērušies, tie stāvēja baros un ar interesi vēroja, kā mēs slēpojam. Drosmīgākie nostājās kalna galā ar parastām koka slēpēm vai ar polietilēna plēvēm rokās un bailīgi mīņājās. Kalna stāvums jau īpaši pievilcīgs magnēts – kur nu vēl iesācējam. Cik skaisti gan tie slēpo! Grupiņa apspriežas, un pārgalvīgie vienmēr atradās. „Miša poļeķim?” Šim „Miša poļetim” vēl iedod kārtīgu „kraķi”, tas nostājas uz savām arodbiedrības sarūpētajām armijas slēpēm, un neviens nepaspēj pat pabrīdināt, ka viņš jau drāž pa taisno lejā... Tikai laimīgi, ja lidojums pāri gravai beidzās ar salauztām slēpēm un bez lūzumiem. Biežāk šie drosminieki bija jāved uz Madonas slimnīcu. Jebkurš kalns, liels vai mazs, slēpotājam bīstams. Šis pamatlikums īpaši jāatceras, ja esi tikko atgriezies no lielajiem kalniem.

 

Gaiziņkalns. Nezināms. 1960.gadi. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Ziemā dienas īsas un vakari gari. Trases vēl nebija apgaismotas. Garajos vakaros tika kurināta pirtiņa, un sākās lielā ciemos staigāšana. Visur apkārtnes mājās apmetušies slēpotāji un visur jautri. Pārsvarā jau nāca uz Pelādēm, jo mums ir pirtiņa, arī humora netrūka. Reiz aizbraucām un vietējo balli Vestienā. Dejojām ar savām meitenēm pa kultūras nama gludo parketa grīdu, kādi bijām uz Gaiziņu ģērbušies. Slēpotāji! Kauties jau nekāvās, bet vietējie neapmierināti – viņi uz balli ieradušies uzvalkos un meitas glītās kleitās. Bet rīdzinieki? Viņi tādā apģērbā ikdienā ejot uz kūti. Aizrādījums vietā, bet vai vērts skaidrot, ka ikdienā uzvalkos un kleitās ejam uz darbu. Katram savs apģērbs un savi svētki. Turpmāk gan bijām piesardzīgāki, lai nedusmotu vietējos. Balles jau domātas viņiem, ne mums.” 

 

Kirovska. 1978.g.

“Pēc Maskavas manam brālim daudz jaunu draugu un paziņu. Visur! Jau vairākus gadus Jānis brauca slēpot pie draugiem uz Vidusāziju un ņēma līdz arī mazo Kārli.

 1978. gada pavasarī viņš brauca uz Čimbulaku, bet mēs ar Graubiņu gatavojāmies uz Kirovsku. Tur esam bijuši vairākas reizes un jau Rīgā zinājām, ka ilgi stāvēsim rindā pie pacēlājiem. Nīkt ir bezjēdzīgi, vajadzīgi kādi sakari. Izrādās, ka Jānim Kirovskas slimnīcas galvenais ārsts ir labs paziņa, Maskavā dzīvojuši vienā kopmītnē. Kad aizbraucot, lai uzmeklējot. Vai nu Nikolajs nesagādās iespēju kaut kā apiet garās rindas pie pacēlājiem? 

 

1974.g. Latvijas ZA izlase Kirovskā. No kreisās trešais Rolands Ķemers, ceturtais Eriks Stonke, piektais Pēteris Zikmanis, septītais Āris Liepiņš, desmitais Ješka, vienpadsmitā Anita. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Kirovskā uzbūvēta jauna viesnīca, un tur jau rosījās daudz latviešu. Laiks jauks, bet rindas pie pacēlājiem esot neizstāvamas. Atliek vien meklēt vietējo slimnīcu. Kad ierados pie galvenā ārsta un stādījos priekšā kā Jāņa brālis, Nikolajs tiešām pārsteigts. Neesmu jau slimnieks, bet viesis no Rīgas. Cildināja Jāni par panākumiem. Bet ar caurlaidēm pie pacēlājiem esot grūtības, kur nu vēl divas. Tās te prasot visi. Visnekaunīgākie esot maskavieši! Bet priekš „Janis” esot vērts zvanīt pat uz apgabala partijas komiteju.

 

Kirovska. No kreisās Ivars Kupčs, no labās Jānis Briedis. Foto no Ivara Kupča grāmatas "Laiks un ļaudis".

 

Gaidīt nācās kādu stundu, kad īpašas caurlaides ar sarkanu strīpu mums jau rokā. Atvadoties Nikolajs vēl piebilda, ka kādu vakaru vajadzētu satikties, viņš iebraukšot pie manis. 

Kaulus gan lai nelaužot. Viens maskavietis jau esot pie viņa. Mēs, slēpotāji, esot nesaprotama tauta. Maskavietis vairāk satraucies par aizā pazaudēto ārzemju slēpi nekā par lauzto kāju. Dakterim tas nav saprotams, bet jebkuram slēpotājam gan. Labas ārzemju slēpes maksā pasakainu naudu, bet pazaudēto slēpi var atrast labi ja pavasarī. 

 

Kirovska. No kreisās pirmais Jānis, trešais Rolands Ķemers, ceturtais Ješka. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Caurlaides ar sarkano svītru, tiešām, maģiskas. Latvieši garajās rindās lejā pie pacēlājiem tikai skaudīgi noskatās, kā mēs ar Graubiņu kalnā un lejā. Ne viens vien prasa, kur tādas var dabūt. 

Vēl lielāki brīnumi mūsu tautiešiem, kad reiz pievakarē pie viesnīcas piebrauca divas melnas volgas. Meklēja Kupču no Rīgas. Nikolajs ar draugiem braucot uz pirti un aicina mūs līdzi. Graubiņš gan atteicās. Viņš tomēr slēpošot. Jau, volgā kāpjot, ievēroju, ka Koļa, Miša un Saša, tā viņi cits citu uzrunāja, ir ietekmīgi vietējā apgabala partijas darbinieki. 

Centra veikalā šoferis paņēma jau sagatavotu kasti ar pudelēm un uzkodām. Tā arī nesapratu, kurp braucam. 

Pēc kilometriem desmit pa šoseju nogriezāmies uz meža ceļa. Grūti to nosaukt par mežu. Pirmoreiz redzēju polāro tundru pavasarī. Vēl pēc dažiem kilometriem pa sniegoto ceļu priekšā apsargāta barjera. Pie sargu būdas stāvēja un mūs jau gaidīja divi armijas bobiki. Ceļš tālāk slikts, un mums jāpārsēžas. 

Kāpēc sargi pie barjeras melnās jūrnieku formās? Kur te jūra? Tālāk bobiki gāzelējās pa izdangātām, pusizkusuša sniega peļķēm. Jau sāka krēslot, kad aiz kāda līkuma pavērās neparasts skats. Klajš lidlauks un kādas piecas kara lidmašīnas! Pie blakus sabūvētām koka barakām un noliktavām arī apstājāmies. Pirts esot šeit. Jau izkurināta un mūs gaidot. Sergo! Nikolajs, mani iepazīstinot, norādīja uz gara auguma gruzīnu ar ūsām. Viņš te saimnieks. Ievēroju, ka uz Sergo pabalējušā armijas krekla pamanāma tikai „staršinas” dienesta pakāpe. Pēc gadiem spriežot, viņš varēja būt saimnieciskais intendants, kurš palicis virsdienestā. Nu jau mūsu kompānijai piepulcējušies vēl kādi četri. Visi treniņtērpos, pēc apģērba spriežot, arī armijnieki.

 

Kirovska. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

 Esot jau nopērušies, bet mūs gaidot „baņa”. Sergo jau katram dala pa baltam armijas palagam, un tūlīt uzradās arī divi kareivji ar slotām rokās. Tie esot labākie pirtnieki visā eskadriļā. Tikmēr pats saimnieks gatavošot mums vakariņas. 

Karstajā pirtī zaldātiņi mūs tiešām rūpīgi nopēra. Ar spaiņiem tikai uzlēja aukstu ūdeni un pēra. „Horošā baņa!” Nikolajs zināja teikt, ka šai pirtī pēries pat Jurijs Andropovs. Tagadējais PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs kādreiz bijis šī autonomā apgabala partijas sekretārs. 

Augstie partijas kungi no Maskavas šurp joprojām lidojot uz briežu medībām vai zveju. Bet lidlauks būvēts valsts galējo ziemeļrietumu aizsardzībai. Eskadriļā divas lidmašīnas pilnā kaujas gatavībā, iedarbinātas visu laiku dežurējot un, vajadzības gadījumā, jau pēc minūtes varot pacelties. 

Vakariņu galds, tiešām, neparasts. Sergo jau sagatavojis pannu ar ceptiem kartupeļiem. Ziemeļos tā ir delikatese. Un tad salēja katram šņabi – „graņonij stakan” līdz augšai. Arī man iespieda glāzi rokā, kaut arī viesis, tomēr te, ziemeļu grādos, mazākas devas nelietojot. Visi pieceļamies kājās, un pirmais tosts: „Par Borju un kosmonautiku!” Arī es saskandinu ar smaidošo nelielo vīreli. Kosmonauts? Tas esot Jegorovs, atlidojis uz zveju. Līdz šim kosmonautus tikai bildēs biju redzējis, bet nu sēdēju ar vienu pie galda, dzērām šņabi un ēdām kartupeļus no kopējas pannas. 

Vīru sarunas pie galda tikai par medībām un zveju. Medīts tika tikai no helikopteriem, bet zvejots ar spiningiem. Interesantus stāstus dzirdēju ne tikai par Kolas pussalu, bet arī par Sibīrijas lāčiem un Sahalīnas straujajām upēm. Starp stāstītājiem ir ne tikai kosmonauts, bet arī divi ģenerāļi. 

Atceļā pie barjeras atkal pārsēžamies melnajās volgās. Īsti skaidrā vienīgi šoferis. Nikolajs žēlojās, ka te ziemeļos viņa ārsta alga neesot ne tuvu Sergo ienākumiem. Šis staršina visā apgabalā nodrošinot paziņas ar augstas markas benzīnu. Modernākās klases padomju iznīcinātājiem pirms drošas nolaišanās atpakaļ uz zemes, viss atlikušais benzīns esot jāizpūš gaisā. Tāda ir instrukcija! Kurš gan zina, cik izpūsts un cik paliek uz zemes? Arī vietējie partijas vīri ar skaudību apsprieda šo Sergo „biznesu”. Bet ko tu armijai padarīsi? Atvadoties Nikolajs lika sirsnīgi pasveicināt „Janis”, lai braucot pie viņa slēpot un uz ziemeļu pirti. Man gan pēc šīs pirts bija jāņem brīvdiena.”

 

Čehoslovākija. 1979.g.

“1979. gada pavasarī mēs ar Aigaru atkal slēpotāju grupā braucam uz ārzemēm. Šoreiz uz Čehoslovākiju. Un atkal formula tā pati. Abi ar Aigaru esam „ziņotāji”, bet kurš ir trešais? Šoreiz gan jāuzmanot arī grupas vadītājs, piesardzība kļuvusi lielāka, un droši vien vadītājam savukārt uzdots rūpīgāk pieskatīt mūs abus. 

Iebraucot ar vilcienu Prāgā, pirms izbraukšanas uz Tatriem paredzēta pilsētas apskate. Pārsteidza veikalos redzētais. Tur bagātīgs klāsts tekstilpreču, pārtika, lēti čehu kristāli un grīdas paklāji. Mājās mēs to varējām iegādāties tikai patērētāju biedrības veikalos. Tikai biedriem, kā arī tiem, kas nodeva sēnes vai ogas. Viņi dzīvo labāk nekā mēs. 

Tas, ka te krievus nemīl, jau skaidrs. Tā mēs, latvieši, vakarā sēžam Prāgas krodziņā, kaut ko pasūtām, klausāmies mūziku un uzdejojam ar savām meitenēm. Bet Briedis ar Pāvuliņu krogā ienākuši vēlāk, atsēdušies pie atsevišķa galdiņa un sāk dejot ar glīti ģērbtām čehu meitenēm. Viņi tēlojot zviedrus, un vietējās meitenes sajūsmā! Tas darbojas! Nolēmām abus „zviedrus” izjokot. Pierunājām mūsu Ilzi iet uzlūgt Briedi dejot un runāt ar viņu krieviski! Kad gāja uzlūgt, mums liels pārsteigums. Abas vietējās klāt, kliedz, sper un spļauj Ilzei – „ruskaja svoloč!” Cik varēja saprast, abi „garie zviedri” ir šo meiču „apkalpojamais objekts”. Kad visi kopā gājām mājās, čehietes neatlaidās, sekoja un turpināja cīnīties par saviem „zviedriem”. Bet, kad smējāmies un visi ierunājāmies krieviski, spļāvienus, spērienus saņēma arī Briedis un Pāvuliņš. Te jau pamanījām zināmas kapitālisma iezīmes. Un vai mums ir nauda? Tā tikai zviedriem! Mums maiņas nauda joprojām stingri limitēta. Braucām kā nabagi. Nabagi un nīstami! Bet nākošā rītā vilciens ved mūs tālāk uz Tatriem. Katrs nesam savas slēpes un smagās somas uz staciju. Un te mēs vairs neesam vieni! Jau pirms stacijas mums pievienojās vairākas moderni tērptas dāmas ādas pižikos, kas stenēdamas katra uz muguras stiepj smagu rulli – čehu paklāju – un uzmundrina viena otru krieviski. Tās no Maskavas grupas, kas pulcējās mājupceļam. Veikušas garo ceļu no viesnīcas, nu atvelk elpu, apmierinātas sēž uz saviem iepirkumiem, un skaļās sarunas krievu valodā stacijā turpinās. PSRS – visbagātākā valsts. 

Bet mūsu grupā arī ir veikli zēni – divi no rūpnīcas „ Straume”. Viņi turpat uz ielas noandelējuši katrs pa piecām toreiz tik populārajām kafijas dzirnaviņām. Puiši tiešām izveicīgi. „Straumē” strādā par elektriķiem un ar rūpnīcas ceļazīmēm jau apbraukājuši visu Eiropu. Te vērts aprakstīt viņu jautro ceļojumu ar kruīza kuģi apkārt Eiropai.”

 

Gaiziņkalna karnevāls. 1979.g

“Tā kā pavasaros šo Amatas pasākumu (pavasara laivošana Amatā) centās apslāpēt, skatītāju pūļi pārsviedās uz Gaiziņkalnu. Karnevāls! Kulitāniešu iedibinātais pasākums pamazām izvērsās par otru nekontrolēto masveida pasākumu. Pavasaros ne tikai daba, arī cilvēks mostas. Slēpotājs vienmēr bijis dīvainis – viņam sniegs vienmēr ir jāizmanto līdz pēdējam. Lai arī kur un kā ziemā slēpots, bet, kad visur jau nokusis, Gaiziņkalnā vēl saule un sniegs! Tas nu ir pēdējais atskaites punkts visā slēpošanas sezonā, un tieši karnevālos pie pacēlājiem savācās simti slēpotāju. Arī skatītāji sabraukuši Latvijas augstākajā kalnā. 

 

Gaiziņkalna karnevāls. Foto no Ivara Kupča grāmatas "Laiks un ļaudis".

 

Gaiziņkalna karnevāls. No labās 1 Leons Vinslavs, 2 Artūrs Miķelsons. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Gaiziņkalna karnevāls. No kreisās trešā Inese Zolte, ceturtais Leons Vinslavs. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Gaiziņkalna karnevāls. Foto Andris Pūka.

 

1980. ir olimpiskais gads. Ziemas sporta spēles Leikplesidā. Visi esam piekalti televizoru ekrāniem un vērojam, kā veiksies mūsu kamaniņu braucējām un sevišķi jau bobslejistiem. PSRS pirmo reizi olimpiādē piedalās šai sporta veidā, un tur gandrīz visi puiši latvieši ar pašu izgatavotajiem bobiem. Viņiem pirmie panākumi, bet kamaniņās čempione Vera Zazuļa un vicečempione Ingrīda Amantova! Mūsējie! Sporta vadība nolēmusi, ka savus olimpiešus sveiksim Gaiziņkalnā karnevāla laikā. Gaiziņš! Visi uz Gaiziņu! No Amatas uz Gaiziņu! Kalnos vairs nebija tikai slēpotāji un skatītāju simti. Cilvēku tūkstoši ar maisiem un plēvēm. Autobusi gar ceļu ap kalnu stāvēja 4 – 5 kilometru garumā. Jau toreiz bija sajūta, ka šie masu saieti zemapziņā ir kustība, kura var kļūt arī nopietnāka, un valdība arī pie mums vairs netiks galā. Visapkārt latvieši!”

 

Čegeta. 1981.g.

“Iestājies 1981. gads. Nu jau abi ar Aigaru esam diezgan pieredzējuši slēpotāji. Arī Padomju Savienībā izveidoti daudzi slēpošanas kūrorti. Parādījušies arī pirmie retraki. Dombajā jau esam bijuši. Nu mums ceļazīmes uz Čegetu. Kaukāzā kalni nav sliktāki nekā citur. Bet serviss? Dombajā jau daudz kas piedzīvots un neko daudz negaidījām arī no Čegetas. Bet kalni skaisti. 

Jau zinājām, kas ir ceļazīmes! Tās arodbiedrība izdala pa visu Padomju Savienību. Toreiz Dombajā viesnīcā dzīvojām četrvietīgā numurā – kā kopmītnē. Kas sabrauc, tiem tikai šāda iespēja. Atbraucējus sadala grupās, un katrai savs instruktors. Tos, kas slēpo labāk, kalnos laiž vienus. Pārējie slēpo grupā. Ēdienreizes visiem noteiktas. Bet ēdiens! Ne velti blakus ēdnīcai aplokā ganījās pulciņš vepru. Rīsu biezputra, mistiskas zupas, kartupeļu biezenis ar nelielu gaļas kluci un augļu kompots. Ar to visu rēķinājāmies jau Rīgā, daudz ko paņēmām līdz, tomēr lētāk. Slēpot jau var arī tā. 

Un nebijām maldījušies: arī te kopmītne, standarta numuri, grupas, instruktors un ēdināšana standarta stilā – cūkas kviec aplokā aiz ēdnīcas. Istabas biedri divi zinātnieki no Maskavas. Abi fiziķi, bet ar ko konkrēti nodarbojās, to labāk neprasīt. Te tas tā pieņemts – Voloģja, Saša un viss. Arī ēdnīcā mums galdiņš kopējs. 

Kalnā kā jau kalnā. Pacēlāji darbojas, brauc augšā un slēpo lejā. Retraki gan neko nav līdzinājuši. Vairāki stāv apakšā, jo esot salūzuši. 

 

Čegeta. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Pēc pāris dienām pusdienojot ievērojam, ka ēdnīcā tiek celts plašs paaugstinājums ar galdiņiem un krēsliem. Vakariņojot pie tiem redzam poļu un vācu tūristus. Izrādās, ka arī viņiem te lētāka slēpošana. Bet, kad uzradās viesmīles baltos priekšautos un kārtīgām karbonādēm uz paplātes, bijām pārsteigti. Viņi uz paaugstinājuma mielojās ar mūsu našķiem, bet mēs lejā ar rīsu biezputru un kompotu. Uz kalna visi vienādi, bet te? Turklāt atbraukuši rūpnīcas strādnieki. Ārzemniekiem pat jauna viesnīca. Tādu kontrastu vēl nebijām redzējuši nevienā valstī! 

 

Kalnos. No kreisās pirmais Arnis Ciperons, otrais Leons Dupats, ceturtais Rolands Ķemers. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Toreiz bija atbraukusi slēpot arī mūsu akadēmiķe Rita Kukaine ar draudzenēm. Izbraukusi starptautiskas konferences, bet te mēs visi ēdam rīsu biezputru un skatāmies uz viesiem. Rita šausmās! Lai kaut ko piemaksātu par normālu uzturu, te prasot tikai valūtu. Saulē viņa apdedzinājusi acis, kur iegādāties zāles? Aptiekas arī nav. Uz paaugstinājuma tikai smīkņā. Kā lai ciena mūs, ja necienām paši sevi? 

Divi veikli poļi pirms prombraukšanas savas austriešu slēpes pārdeva mūsu maskaviešiem. Voloģja un Saša sašutuši. Polis lielīgs un par slēpēm prasa lielu naudu. Īsts spekulants! Teicis, ka poļi būšot brīvi un viņiem Jaruzeļskis tikai pagaidām. Ko varam teikt par poļiem? Viņi atrodas aiz viena kordona, bet mēs aiz diviem. Viņiem Eiropa daudz pieejamāka nekā mums.”

 

Rumānija. 1982.g.

“1982. gada pavasarī mēs ar Aigaru pieteicāmies slēpotāju grupā uz Rumāniju. Braucam it kā uz draudzīgu zemi, tomēr mūs kā „vecāko brāli” te uzņem diezgan rezignēti. Laikam jau neapmierināti, ka neapspiedām poļus. Te jūtamies kā atgriezušies Staļina laikos. Cilvēki piesardzīgi un iebiedēti. Bukarestē katrā veikala skatlogā vadoņa Čaušesku portrets. 

Esam izvietoti „Ērgļu lizdā”. Tā sauca viesnīcu, kura uzbūvēta uz klints, un tajā esam tikai mēs. Slēpotājiem tā jau otrā pacelšanās stacija. Pirmā atrodas lejā, pilsētiņā. Slēpošana ērta, bet jūtamies stingri ierobežoti. Pacēlāju pēc slēpošanas izslēdz, un vakaros lejā uz pilsētiņu var tikt tikai pa serpentīna ceļu 4 kilometru garumā. Lejā kājām, augšā ar takšiem. Arī maiņas nauda joprojām ierobežota. Pilsētiņā daudz ārzemnieku. Viņiem slēpošana Rumānijā daudz lētāka. 

Salīdzinājumā ar citām valstīm rumāņi dzīvoja vēl nabadzīgāk nekā mēs. Kad atgriezāmies Bukarestē, veikali vēl nabadzīgāki. Iestājoties vakara tumsai, uz ielām dežurēja policijas patruļas ne mazāk kā trīs vīru sastāvā. Vienam no tiem plecā kalašņikovs. Šādas policijas patruļas restorānos un nakts lokālos pārbaudīja viesu dokumentus. 

Veselu dienu mums kā „vecākajam brālim” nācās apskatīt Čaušesku muzeju, kura plašajās zālēs varējām ieraudzīt visas dāvanas, ko vadonis saņēmis no visām pasaules valstīm. Tāds pasaulē vienīgais un veltīts tikai pašam dižākajam vadonim Čaušesku. Ja no Čehoslovākijas un Bulgārijas mājās atvedām interesantas dāvanas, tad Rumānijā nebija ko pirkt.”

 

Dombaja. 1984.g.

“Sen jau konstatēts, ka kalnu gaiss pamatīgi vēdina plaušas un aizslauka visas ikdienas rūpes. 1984. gada februārī pošamies uz Dombaju. Atkal esam iegādājušies arodbiedrības ceļazīmes. Lidostā pulcējamies visa grupa un pārējos slēpotājus pat nepazīstam. Tie smīkņā vien, ka Aigars ieradies lidostā ar slēpēm, mugursomu, bet rokā tīkliņš ar trīslitru burku. „Ābolu kompots?” pie pārbaudes jautā drošībnieki. „Tas veselības uzturēšanai!” atsmaidām. Bij viņiem zināt par kompota īsto saturu! Spirtu pārvadāt nedrīkst. 

Kurss „Miņeraļnije Vodi”! Jau paceļamies no Rīgas lidostas skrejceļa, kad pēc brīža mikrofonā atskan stjuartes balss: „Dziļās sērās paziņojam, ka pēc smagas slimības miris PSKP CK ģenerālsekretārs Jurijs Andropovs. Kurss mainīts, un lidmašīna nosēdīsies Kijevas lidostā”. Kijevā sēžam, gaidām un spriežam. Vecais čekists valdījis tikai 15 mēnešu. Nekur pat nebija ziņots, ka viņš tik slims.

 

Kaukāzā. Rolands Ķemers un metālmākslinieks Jānis Martinsons Kaukāzā. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

 Bet cik ilgi Kijevā sēdēsi? Par tālāku lidošanu neviens neko nezina. Varbūt sēdēsim te nedēļu, kamēr vien vadoni apglabās? Jau zinām, kas tas ir. Lidosta starptautiska un, kad uz padomju tautas vadoņa bērēm sāks brauks visa Eiropa, vietējās līnijas vispār slēgs. Un kad tad slēposim? Skatāmies kartē. Tomēr vismaz uz dienvidiem vēl daži reisi ir. Suhumi! Steigšus mainām biļetes un steidzam uz šo reisu. Divas dienas tā arī ceļojām krustu šķērsu, kamēr nonācām Dombajā. Esam pirmie. Pārējie tā arī palikuši Kijevā. 

Nokavējušies! Visa grupa? Kas par to, ka Andropovs miris, visas vietas aizņemtas. Bet mums ir ceļazīmes, prom nebrauksim! Dežurante sāk pētīt savus papīrus. Ja nu vienīgi... Ir viens četrvietīgs numurs, bet tur apmeties Mihails Ivanovičs – Sociālistiskā Darba Varonis no Doņeckas. Ja jūs būtu ar mieru... Dežurante domīga, bet mēs jau esam ar mieru. 

Ierādītajā numurā mūsu istabas biedrs gultas augšējā plauktā cieši aizmidzis. Apkārt mētājas tukšās un pusizdzertas pudeles, un varonis kluss. Dežurante skaidro, kā tā esot jau nedēļu – kopš iebraucis. Skaidrā nav redzēts, un no šī numura visi aizbēguši.

 Kas mums? Sēžam un uz veiksmīgu atbraukšanu ņemam pa čarkai. Tad nu arī Ivanovičs paceļ galvu. Viņš pat nebrīnās, ka esam jaunie kaimiņi, bet tūlīt lūdz, lai arī viņam ielej. Esot šausmīgas paģiras! Andropovs miris? Uz to viņš lūdz vēl vienu čarku. Par krietnā krievu cilvēka dvēseli, par aizgājēju! Tā tosts aiz tosta, un varonis atkal aizmidzis.

 

1968.g. Dombaja. Trasē Rolands Ķemers. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Toreiz izslēpojāmies kārtīgi, bet Ivanovičs, kaut katru dienu solījās sākt jaunu dzīvi, uz slēpēm tā arī nenostājās. „Sociālistiskā Darba Varoņi” mūsu zemē mūžam slaveni! Tā beidzās Andropova laiki. Bet jau Dombajā uzzinājām, ka par kārtējo vadoni iecelts 73 gadus vecais Čerņenko. Kāpēc gan ne jaunais Gorbačovs? Tomēr vecā politbiroja kliķe joprojām turas.”

 

Gaiziņš. 1980. gadu otrā puse.

“Smejam, ka „perestroika” jāievieš arī Gaiziņkalnā. Varbūt pelnīsim naudu ar bugeļiem! Bet, kur naudu izmantosim un kurš sēdēs, skraidīs apkārt un iekasēs to? Kurš rakstīs atskaites par nopelnītajām kapeikām? Pagaidām visu sedz Fizikas institūts. Tomēr kooperatīvu dibinām. Esam kādi piecdesmit. Par apvienības prezidentu ievēlam mūsu goda prezidentu Artūru Miķelsonu. Viņš pats vecākais, „glastnostj” ievēlēts, un joprojām dūšīgi turējās uz slēpēm. 

80. gadu otrajā pusē Gaiziņkalnā daudz kas mainījies. Jau sen zudusi tā 60. gadu miera nogāze, kur „saulainās ielejas serenāde” un neizbraucami ceļi. Nu ceļi tiek tīrīti, arī sniega sega ziemās vairs nav tik bieza. Varenie karnevāli gan turpinās. Spēj tik vākt pamestās tukšās pudeles uz kalniem un apkārtnes krūmos, kur pabijuši tūkstoši cilvēku. Bet mēs skaitāmies kalna saimnieki. Kā Fizikas institūta pārstāvji esam uzņēmušies atbildību par pacēlājiem, to ekspluatāciju, par visu. Pelādes izveidojās par mūsu atpūtas vietu ne tikai ziemā. Arī vasarā te var atpūsties un pat svinēt ģimenes jubilejas. Gaiziņkalnā notikuši arī vairāki Kupču dzimtas salidojumi.

 

1988.g. Gaiziņkalns. Rolands Ķemers. Gaiziņkalns. Foto no Rolanda Ķemera personīgā arhīva.

 

Kulitēni sen vairs nav slēpotāju centrs. Pēc vecā saimnieka nāves to mantinieki vairs nevēlējās dot naktsmājas slēpotājiem. Tagad centrs ir jaunuzceltā Kalsnavas mežniecības ēka. It kā jau Kalsnavas mežniecībai uzticētas visas rūpes par dabas parka saglabāšanu, taču tās aprobežojās vienīgi ar skata torņa būvi visaugstākajā Latvijas ģeogrāfiskajā punktā. To būvēja no visai apšaubāmiem sarkanajiem ķieģeļiem, un nepaspēja pat pabeigt, kad tie jau sāka brukt. 

Vietējie melsa, ka visa nekvalitatīvo ķieģeļu būšana esot paša virsmežziņa Kažemaka personīgais bizness. Ej nu zini! Viņš arī noteica, kurš drīkst apmesties mežniecības ēkas „kungu galā” iekārtotajās telpās un kurš nē. Taču ne vienmēr šie principi tika ievēroti. Pie mājas komandantiem, sākumā pie Pētera un Anitas Ločmeļiem, vēlāk pie Modra un Aijas, apmetās daudzi slēpotāji. 

Ne tikai pie kalna cēla jaunas ēkas. Visā apkārtnē dažādas iestādes jau bija sabūvējušas viesu namus vai apmešanās vietas. Ķekavas PMK saviem darbiniekiem izbūvējis vietu pie kādas īpašnieces Kaķīšu ezera tuvumā, ceļinieki Bētiņus, Madonas patērētāju biedrība greznu krogu Abrenēs. Māju Gaiziņkalnā pie Kaķīšu ezera uzbūvēja arī vēsturnieks, vēlāk publicists un politiķis Visvaldis Lācis. Dabas skaistums vilināja daudzus. 

Mainījusies ne tikai apkārtne, bet arī slēpotāju paaudze. Interesanti, ka daudzi mazie Kulitēnu bērni no 60. gadu sākuma jau sen izskolojušies un jau paši ir ģimenes cilvēki. Nu brauc ar saviem bērniem un māca tos tieši tāpat, kā to darījuši viņu vecāki. Kulitēnu vairs nav, bet Gaiziņā ierodas un apmetas visās citās iespējamās apkārtnes mājās un atpūtas bāzēs. 

No Smiltēnu klana mazā Zaiga Smiltēna nu jau arhitekte un kļuvusi Zaiga Gaile. Ar vīru Māri un bērniem, kā arī brāli ārstu Ivaru un populāro sporta žurnālistu Daini Cauni viņiem sava kompānija. Tolaik Māris Gailis par politiku neinteresējās un visus spēkus ziedoja paša izveidotajam Rīgas videocentram. Abi ar Zaigu kopīgi publicēja grāmatu, kā racionāli iekārtot mājokli jaunai ģimenei, dzīvojot šaurībā, kādā paši vairākus gadus dzīvojuši, iekārtojuši un audzinājuši bērnus. 

Andris no Ozolu klana kļuvis par fiziķi, nu jau savējais un apmeties Pelādēs. Bet Baiba ir ķīmiķe un ar vīru zinātņu doktoru Rolandu Rikardu, bērniem arī Gaiziņu nav pametusi. No Puriņu klana Gaiziņkalnā joprojām ierodas nu jau neiroķirurgs Juris Puriņš ar savu ģimeni. Profesijas izvēlē gājis tēva pēdās. Interesanti, ka, tāpat kā Ilmārs Puriņš manam brālim Jānim ierādījis pirmās iemaņas neiroķirurģijā, nu Jānis tās ierāda sava skolotāja dēlam. No Ādolfa Lielā kuplās ģimenes Gaiziņā reizēm ierodas Dace Lielā. Viņa jau vairākkārtēja Latvijas čempione slalomā un ne mazāk slavena gleznotāja. Laiki mainās, bet vecāku sāktās slēpošanas tradīcijas kalnā turpinās.” 

 

Gaiziņš. 1991.g.

“Rīgā tranšejas, bet Gaiziņkalnā? Tur joprojām jutāmies kā miera ostā. Visu gada nogali sniegs nav snidzis. Slēpot sākam tikai janvārī. No Fizikas institūta autobusi mūs vairs neved, braucam ar savām mašīnām. Te visi bugeļi darbojas, un šķiet, ka politiskās aktivitātes noris tikai Rīgā. Arī slēpotāju brīvdienās daudz. Katrs izrāvies kā nu varējis. Vienlaikus tiek apspriesti arī notikumi Rīgā. 

To, ka demokrātija nav visatļautība, te zina visi. Saimnieki ir saimnieki! Viņi pie pacēlājiem brauc bez rindas, bet pārējie, kaut arī paziņas, draudzīgi stāv rindā. Šai sakarībā tad arī stāstāms kāds komisks gadījums. Kurš gan tobrīd nepazina Ivaru Godmani? Atgriezies no Austrijas, viņš reizēm brauca arī uz Gaiziņkalnu paslēpot. Šoreiz, jau kā premjerministrs, atbraucis ar visu svītu. Šai saspringtajā situācijā arī viņam tiesības svaigu gaisu ieelpot. Miesassargi stāvēja pie kalna un skatījās, kā viņu uzraugāmais slēpo. Vai te neviens Godmani nepazīt un nesaprot? Viņš droši ķeras pie pacēlāja troses. Kalnā un lejā, bet gaidītāju rinda pie pacēlāja gara. No Pelādēm pie Golgāta atbraucis arī Jaša. Tieši Šeimanis mums vienmēr punktuāls taisnības mīļotājs un rīkotājs. Saimnieki! Kur jūs skatāties? Atkal lien bez rindas! „Vai tu vasarā kalnu gatavoji?” Jaša uzsauc Godmanim, „Ja nē, stāvi rindā!” Miesassargi pat salēcās, bet „uzraugāmais” apmulsis. Vai viņš kalnu vasarā gatavojis? Smiekli lieli! Premjers? Nu savukārt Jaška apmulsis. Mājās ne radio klausoties, ne televizoru skatoties. Tik un tā likumi visiem vienādi! Slēpotāju „urrā” saucieniem skanot, Ivaram cits nekas neatliek, kā šļūkt uz rindas galu. Tā arī iepazināmies. Nācās atvainoties, iedzērām pa čarkai, taču kalnā likums tāds, kas vasarā strādājuši, paceļas ārpus rindas. Demokrātija kalnos vēl neaizmirsta norma. Toreiz Godmanis šķita sirsnīgs vīrs. Katrā ziņā zinātnieks, tātad savējais. 

Taču viņš nebija vienīgais premjerministrs, kas slēpojis Gaiziņā! Slēpoja arī Valdis Birkavs un Māris Gailis. Toreiz par pacēlājiem Gaiziņkalnā maksu neprasījām. Visus izdevumus joprojām sedza Fizikas institūts.”

 

90. gadu beigas – 2000. gadi.

“Kaut pensionārs, slēpošanu kalnos neesmu atmetis. Slēpotājiem tagad sākusies jauna ēra. Nu slēpojam Alpos, Andorā, Zviedrijā un Norvēģijā. Jauni kalni, jauni draugi. Tas mans radinieks Juris Sīviņš ar ģimeni un mans jaunais slēpošanas „korišs” Vents Arājs. Braucam gan ar autobusiem, savām personīgām mašīnām, gan lidmašīnām, nu jau esam Šengenas zonā. Dīvaini noskatīties, ka, braucot Polijā gar Krievijas robežu, turpat, pavisam netālu ir Karpati un Jasiņa – vieta, kur tik daudz atmiņu. Atceros savu pirmo tūrisma braucienu uz Poliju 70. gados. Nu ir otrādi – uz Poliju braucam brīvi, bet, lai tiktu uz Karpatiem, nepieciešama vīza. Uz Gaiziņkalnu braucam reti. Pelādēs saimnieko Rolands Ķemers un izbūvējis viesu māju. Bet kalnus atguvuši mantinieki, un trases sabūvējuši citi ļaudis. Nu tos izkonkurējis uzņēmējs Ķirsons. Tam gan jauni kalni, gan jauna atpūtas bāze.”